Cilvēku stulbuma pamatlikumi
Autors: Prof. Karlo Čipolla (1976) | Attēli: Džeimss Donelijs
Trešais (zelta) pamatlikums
Trešais pamatlikums, lai gan ne vienmēr skaidri to izsaka, pieņem, ka cilvēkus var iedalīt četrās pamata kategorijās: nevarīgajos (H), prātīgajos (I), bandītos (B) un stulbajos (S). Vērīgs lasītājs šo grupu pārstāvjus atpazīs pievienotajā zīmējumā, kurā katra no šīm kategorijām atbilst vienai no zīmējuma rūtīm.
Ja Toms kaut ko dara un tā rezultātā cieš zaudējumus, savukārt no tā iegūst Diks, Toms ir pieskaitāms nevarīgo (H) kategorijai. Ja Toms kaut ko dara, tādējādi iegūstot sev labumu, un labumu gūst arī Diks, Toms pieskaitāms prātīgo (I) kārtai. Ja Toms kaut ko dara, tādējādi radot labumu Tomam, bet zaudējumus Dikam, Toms pieskaitāms bandītu (B) kategorijai. Stulbums ir saistīts ar lauciņu S un visām pozīcijām Y asī zem O punkta. Trešais pamatlikums paskaidro:
Stulbs cilvēks ir tāds cilvēks, kas rada zaudējumus citai personai vai personu grupai, lai gan pašam viņa no tā nekāda labuma nav vai pat rodas zaudējumi.
Pirmo reizi saskaroties ar Trešo pamata likumu, racionāli ļaudis instinktīvi pauž skepsi un neticību. Tas tāpēc, ka saprātīgiem cilvēkiem ir grūti aptvert un izprast nesaprātīgu uzvedību. Taču atmetīsim augstprātīgo teorijas līmeni un pragmatiski palūkosimies uz savu ikdienas dzīvi. Mēs visi varam atsaukt atmiņā gadījumus, kad kāds biedrs ir rīkojies tā, ka viņam tas viņam ir izdevīgi, bet mums nav — mums ir bijusi darīšana ar bandītu. Varam iedomāties arī gadījumus, kad biedrs izdarīja ko tādu, kas nebija izdevīgi viņam, bet mums bija — tas ir nevarīgais. Tāpat mēs varam atsaukt atmiņā gadījumus, kuros kāds biedrs rīkojās tā, kā visiem ir izdevīgi — tas bija prātīgais. Šādi gadījumi patiesi notiek. Taču pēc uzmanīgas apdomāšanas tev jāatzīst, ka šie nav notikumi, kas visbiežāk notiek dzīvē. Mūsu ikdienas dzīve lielākoties sastāv no gadījumiem, kuros mēs zaudējam naudu un/vai laiku un/vai enerģiju un/vai apetīti, omulību, veselību — kāda muļķīga radījuma neiedomājamās rīcības dēļ, un viņš šajā gadījumā no apstākļu sarežģīšanas, grūtību radīšanas vai ļauna darīšanas neko neiegūst. Neviens nezina, nesaprot un nevar izskaidrot, kāpēc muļķīgais radījums dara to, ko tas dara. Tam nav izskaidrojama — pareizāk sakot, ir tikai viens izskaidrojums: šis konkrētais indivīds ir stulbs.
Biežums un izplatība
Lielākā daļa cilvēku savā rīcībā nav konsekventi. Noteiktos apstākļos konkrēts cilvēks rīkosies prātīgi, savukārt citos tas pats cilvēks — nevarīgi. Vienīgais būtiskais izņēmums šim likumam ir stulbie cilvēki, kuri parasti izrāda spēcīgu tieksmi pēc nevainojamas konsekvences visos savos pūliņos.
No tā izriet, ka mēs nevaram pamata attēlā iezīmēt tikai stulbeņus. 1. zīmējumā mēs ikvienam neatkarīgi no viņa rīcības nekonsekvences līmeņa varam izrēķināt vidējo svērto pozīciju. Nevarīga persona dažkārt var rīkoties prātīgi un citkārt arī ieņemt bandīta lomu. Bet, tā kā konkrētā persona pamatā ir nevarīga, lielākajai daļai tās rīcību būs raksturīga nevarība. Tādējādi no visām šādas personas darbībām izrēķināma vispārējā vidējā svērtā pozīcija būs pamata attēla kvadrantā H.
Tas, ka zīmējumā ir iespējams ievietot indivīdus, nevis to darbības, pieļauj kādu atkāpi par bandīta un stulbeņa tipu.
Teicams bandīts ir tāds, kurš ar savām darbībām citiem indivīdiem rada zaudējumus, kas ir vienlīdzīgi ar paša ieguvumiem. Bandīta pamattips (crudest type) ir zaglis: tā ir persona, kas, nozogot tev simts mārciņas, simts mārciņas iegūst sev. Pamata attēlā teicams bandīts atrodas uz 45 grādu diagonālās līnijas, kas sadala laukumu B divās simetriskās apakšdaļās (2. attēla līnija OM).
Tomēr «perfektu» bandītu nav daudz. Līnija OM sadala laukumu B divos apakšlaukumos B1 un B2, un lielākoties vairums bandītu atrodams vienā no šiem apakšlaukumiem.
Bandīti, kas atrodas laukumā B1, ir tie indivīdi, kuru darbības dod viņiem lielākus ienākumus nekā viņi rada zaudējumus citiem cilvēkiem. Visi bandīti, kas pozicionēti laukumā B1, ir bandīti ar saprātīguma pazīmēm, un, tiem virzoties pa labi X asī, tos aizvien vairāk raksturo saprātīga cilvēka pazīmes.
Diemžēl indivīdu, kuri atrodami laukumā B1, nav sevišķi daudz. Lielākā tiesa bandītu pārstāv laukumu B2. Indivīdiem no šī laukuma viņu darbības pašiem nes mazākus ieguvumus nekā zaudējumus citiem. Ja kāds tevi nogalē, lai nolaupītu 50 mārciņas, vai arī ja tevi noslepkavo, lai pavadītu nedēļas nogali ar tavu sievu Montekarlo, vari būt drošs, ka tev nav bijusi darīšana ar perfektu bandītu. Pat ja viņa ieguvumu vētīšanai lietojam viņa vērtības (taču vētījot tavus zaudējumus, lietojam tavas vērtības), šāds bandīts atrodams B2 laukumā, un ļoti tuvu robežai ar pilnīgu stulbumu. Ģenerāļi, kuri izraisa plašus postījumus ar neskaitāmiem kritušajiem un cietušajiem tikai tāpēc, lai iegūtu paaugstinājumu vai medāli, arī pieskaitāmi šai kategorijai.
Stulbu cilvēku biežuma sadalījums (frequency distribution) pilnībā atšķiras no bandītu biežuma sadalījuma. Bandīti lielākoties ir izkliedēti pa visu laukumu, turpretim stulbeņi koncentrējas gar vienu līniju, it īpaši gan Y asi zem punkta O. Iemesls tam ir tāds, ka vairums stulbo cilvēku ir būtībā un nešaubīgi stulbi. Citiem vārdiem — viņi neatlaidīgi tiecas kaitēt un radīt zaudējumus citiem cilvēkiem, no tā negūstot nekādu labumu, ne pozitīvu, ne negatīvu.
Tomēr ir arī ļaudis, kuri ar savām neiespējamajām darbībām ne tikai rada postījumus citiem cilvēkiem, bet savaino paši sevi. Tie pieder pie īpaši stulbo šķiras, kas mūsu lietotajā kategorizācijas sistēmā parādīsies kaut kur pa kreisi no S punkta Y asī.
Stulbuma spēks
Nav grūti saprast, cik ļoti sociāla, politiska un institucionāla vara, kas nonākusi stulba cilvēka rokās, vairo viņa postošo potenciālu. Tomēr ir nepieciešams izskaidrot un izprast, kas tieši padara stulbu cilvēku bīstamu citiem ļaudīm. Citiem vārdiem, kas rada stulbuma spēku.
Pamatā stulbi cilvēki ir bīstami un postoši tāpēc, ka prātīgiem ļaudīm ir grūti iedomāties un izprast nesaprātīgu rīcību. Saprātīgs cilvēks var saprast bandīta loģiku. Bandīta darbības balstās racionālitātē: nelāgā racionālitātē, ja vēlies to tā saukt, taču tā joprojām ir racionālitāte. Bandīts vēlas, lai viņa konts papildinātos. Tā kā viņš nav gana gudrs, lai izdomātu, kā iegūt sev labumu tā, lai no tā kāds labums būtu arī tev, viņš izdarīs tā, lai viņa pluss būtu mīnuss tev. Tas viss ir slikti, taču racionāli, un, ja tu tajā saskati racionālitāti, tu vari to paredzēt. Tu vari nojaust bandīta iespējamās darbības, viņa nejaukos gājienus un bīstamās tieksmes, un bieži vien vari izveidot sev aizsardzību.
Gadījumā ar stulbu cilvēku tas viss ir pilnīgi neiespējami — to paskaidro Trešais pamatlikums. Stulbs radījums mocīs tevi bez iemesla, neko no tā negūstot, bez kāda plāna vai shēmas un visneiedomājamākajos laikos un vietās. Tev nav racionāla veida, kā noteikt, vai un kad un kā un kāpēc stulbais radījums tev uzbruks. Esot aci pret aci ar stulbeni, tu esi pilnībā viņa varā. Tas tāpēc, ka stulba cilvēka darbības neatbilst racionalitātes likumiem. Līdz ar to:
- cilvēks uzbrukuma laikā tiek «paķerts uz pārsteigumu»;
- pat kad cilvēks apzinās uzbrukumu, viņš nevar īstenot racionālu aizsardzību, jo pašam uzbrukumam trūkst jelkādas racionālas struktūras.
Tas, ka stulba radījuma darbības un uzvedība ir pilnīgi ekscentriska (erratic) un neracionāla, ne tikai padara aizsardzību problēmātisku, bet arī ir ļoti grūti doties pretuzbrukumā. Tas ir kā mēģinājumi šaut uz objektu, kas spējīgs uz visneiedomājamākajām un neiespējamākajām kustībām. Tā domāja arī Dikenss un Šillers — pirmais no viņiem rakstīja, ka «cilvēkam var nākties daudz cīnīties ar stulbumu un gremošanu», savukārt pēdējais norādīja, ka «pret stulbumu paši dievi ir bezspēcīgi».