Nez, kāpēc šodien gribas pateikt -- ir taču ziemassvētki. Pateikt to kādam un izdarīt kādu labu darbu, paskatīties acīs un patiesi patiesi nekā par to negribēt pretī, izņemot drusku izbrīnītu skatienu un smaidu.
Eju meklēt ziemassvētkus. Pirmo un pēdējo reizi grasos paskatīties uz egli Doma laukumā, kas jau ir tik ļoti izdaudzināta, ka tāpēc vien jāiztaigā līdz turienei un jāpabrīnās. Es neredzu nekādas pirkšanās mānijas, nekādus stulbus salaveča dāvānu gadatirgus, nekādas kliedzošas reklāmas un neatvairāmus piedāvājumus (skatlogā tizli dejojošs Santa nudien nav nekas neatvairāms). Tas nozīmē, ka (1) ziemassvētku nav vai arī (2) tie šogad nav pārdoti un nopirkti. Nekā, protams nav un nevar būt, un es nespēju izdomāt, kas gan te būtu konceptuāli mainījies, ja neskaita to, ka es iebēru kastītē santīmiņus vecītim, kas ar stabulīti spēlēja svētku melodijas (laikam). Man vienkārši ir nepiedodami gaiša sajūta bez cerībām un īpašām gaidām. Viss nez kāpēc notiek pats no sevis.
Ir taču ziemassvētki.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu nobīde »
