Rīta agrumā pa pusei steidzoties uz darbu, pa pusei priecājoties, ka nemaz jau tik ļoti jāsteidzas nav, pie sevis domāju — nu, kur ir skolēni, kas puķītēm rokās steidz uz skolu? Smaidīgi kļuva, redzot — te meitenīte, turoties mātei pie rokas, nes gandrīz vai folijā ietītu pušķi, te kāds jaunietis ar blondu ērkuli uz galvas demonstrē eklektikas tīrradni — bikses ar sānu kabatām, sporta jaka, zem tās — balts krekls ar kaklasaiti. Viņa sarunubiedrs — kāds jaunais matu želejas lietošanas speciālists, saka: «Eh, kā gribētos 12. klasi pabeigt.» «Divpadsmito?» jautā blondais ērkulis. «Nu ja, divpadsmito gadu jau skolā eju,» teica puisēns, kuram es nedotu vairāk par 14 gadiem, tātad arī uz otru gadu viņš, visticamāk, bieži nav palicis.
Jā, ir — ir viņi, nolemtie, satrauktie un laimīgi nelaimīgie reizē. Rītdien jau sāksies rutīna, rītā būs atkal stulbā skola, bet šodien — baltā papīrā ietītas baltas puķes, goda svārkam līdzīgs ietērps pat gotu meitenei, šodien ir pārejas diena, pirmā un beidzamā.
Redzēt to nozīmē zināt, ka viss notiek pēc plāna. Viņiem taču tik daudz kas vēl priekšā. Un mums tik daudz kas aiz muguras. Viņi ir tādi mazie uzmundrinātājrūķi, kas vienlaikus priecē un raisa nožēlu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu ceļš uz skolu »
