Vakar radio noklausījos vakara pasaciņu. Nezinu, cik tā veca, bet laikam jau diez gan; Latvijas radio pasaku teicējs bija tas pats, kas pasakas lasīja arī tad, kad es augu. Tagad es vairs neaugu, bet viņš joprojām stāsta.
Pasaka bija par adatu, cimdu un vāveri, kas labi dzīvoja kopā, līdz atnāca pavasaris un visiem sagribējās bērzu sulas nodzerties. Noplēsa viņi bērziem mizas, huligāni tādi, kaut kādā veidā uztaisīja spainīšus, apskrāpēja bērzus un gaidīja, kad nu sulas gāzīsies kā cunami vilnis uz krastu. Bet kas tev deva - pa nakti atnāk nezināms ļaundaris un adatas spainīti izposta. Adata teic, ka nu visiem jāiet sargāt pa nakti savu privātīpašumu, bet tie pārējie, individuālisti nelaimīgie, nejūtas apdraudēti un netaisa tādu kooperatīvu. Tikai tad, kad nezināmais ļaundaris sapostījis visus 3 spainīšus, viņi izdomā, ka jāsargā kopā. Tā arī šie nosargāja savas sulas no lapsas, viņai teikdami: «Neaiztiec cita labuma» un «iemācies palūgt», tirāni tādi. Tās arī ir happy end.
Ceru, ka Tu saproti, cik skaisti ir dzīvot kolhozā, jo tad var visiem ārējiem ienaidniekiem parādīt viņu īsto vietu. Man patīk vecas pasakas, no tām ārā lien veco laiku patiesība.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pamācoša pasaka »
