Ar interesi palasīju Jura Kažas un viņa sabiedroto bezcerīgos mēģinājumus diskutēt ar oponentiem, kuri par katru cenu pasaules skaidrojumos mēģina iekļaut reliģiskus konceptus.
Pastāv populārs pastāsts par 19. gadsimta matemātiķi un astronomu Pjēru Laplasu. Kad viņš Napoleonu Bonapartu iepazīstināja ar savu darbu «Debesu mehānika», Napoleons viņam prasījis: Kā tas nākas, ka jūs esat uzrakstījis grāmatu par visuma sistēmu, bet ne reizes neesat minējis tā Radītāju? Uz to Laplass atbildējis: «Man nebija nepieciešamības pēc šādas hipotēzes.»
Pat ja šī atgadījuma norise droši vien ir ne līdz galam akurāti fiksēta un izskaidrota, zinātnieki kopš tā laika ne reizi vien ir izteikušies, ka pasaules skaidrošanā dievišķās iejaukšanās arguments ir lieks. Tomēr arī reliģiju sekotāji neatsakās no pretenzijām uz pasaules skaidrošanu. Cilvēka prāts ir spējīgs vienlaikus atbalstīt divus konfliktējošus uzskatus, tai skaitā apvienot reliģisko un zinātnisko skaidrojumu, tāpēc nav pārsteidzoši ne tas, ka ir reliģiozi zinātnieki, ne arī tas, ka ir ticīgie, kuri zinātniskus skaidrojumus vēlas izpušķot ar pārdabisko.
Patiesas pārliecības vai mīļā miera labad tapušu mēģinājumu atrast zinātnes vietu reliģijā un reliģijas vietu zinātnē netrūkst, taču tie ir un paliek sevis mānīšana un nepateikšana līdz galam. Par to var palasīt arī žurnālā «The New Republic» pirms vairākiem Čikāgas universitātes bioloģijas profesora Džerija Koina aplūkotajā šo centienu pārskatā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Reliģijas un zinātnes nesavietojamība »
