Brīdis, kad nodziest sveces gaisma. Elpas pūtiens, liesma mirkli cenšas turēties līdzi, it kā nezinādama, ka nav vērts. Taču gaisma atkal ir klāt - iedegas elektriskā spuldze pie griestiem un Tu tik burvīgi savieb seju, sargādama nepieradušās acis no pārliekā spožuma. Pat negaidīju. Tik pēkšņi. Iztraucēti.
Nē, pagaidi, var taču arī citādi.
Brīdis, kad nodziest sveces gaisma. Liesmiņa noraustās un nodziest. Atkal jaunas beigas ar cerību uz jaunu sākumu tumsā. Atceros, bērnībā lasīju Vika pasaku par rūķīti, kas vāc sveces parafīnu, un, kad viena svece ir nodzisusi, viņam jau ir gatava jauna. Un tā atkal un atkal. Bērnības bezgalības etalons. Taču man nekāda rūķa nav, un parafīns arī nemanāmi sadedzis. Nu liesmas vairs nav, ir tikai dzirkstelīte, dūmi un parafīna smarža. Klusums. Gaidas. Mazliet tā kā neiespējamos ziemassvētkos.
Divas sveces. Divi atspīdumi Tavās acīs. Nakts. Nekā nav.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu svece »
