Bijusī ASV valsts sekretāre, bet pirms tam — ASV padomju un Austrumeiropas lietu direktore un prezidenta Džordža Buša vecākā īpašā palīdze nacionālās drošības jautājumos Kondolīza Raisa intervijā izdevumam «Spiegel» stāsta, kā amerikāņi Vācijas apvienošanās jautājumā apspēlēja Padomju Savienību, iegūstot labāko iespējamo rezultātu — tādu Vāciju, kāda bija vajadzīga viņiem.
Šodien aprit 20 gadi kopš Vācijas apvienošanas. Tas notika mazāk nekā gadu pēc Berlīnes mūra krišanas.
[Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris] Teikmanis vakar sarīkotajā preses konferencē izteicās, ka Latvijai un Krievijai savstarpējā dialogā vajadzētu diskutēt arī par kopīgās vēstures jautājumiem, taču vispirms tas jādara akadēmiskajās aprindās. «Jautājums par dialogu vēstures skaidrojumā mums ir aktuāls kopš PSRS sabrukuma brīža. Akadēmiskā vidē to varam risināt tad, kad to sāks darīt politiķi. Vēsturnieks ir savas valsts pilsonis, un viņš nevar runāt pirms politiķiem,» oponē [vēsturniece Ilga] Kreituse.
— Neatkarīgā Rīta Avīze, 20. maijs
Zinātne un polītika mēdz būt cieši saistītas sfēras. Valsts, nosakot prioritātes un ieguldot naudu zinātnē, vēlas sagaidīt atpakaļ ieguldījumu sfērās, kurās tai labums ir vajadzīgs. Problēma ir tad, kad valsts arī noteic, par ko pētījumi drīkst būt un par ko — nē. Problēma ir tad, kad valsts ne tikai noteic, kas zinātniekiem jāpētī, bet arī, pie kādiem secinājumiem tiem jānonāk.
Pirms 20 gadiem krita Berlīnes mūris, un pasākumam par godu ir jaušama pamatīga kavēšanās atmiņās par tiem to brīdi, kad masas pārņēma varu un nokratīja komunistu varu.
Saistībā ar šī apcerēm vērtīgs ir bijušā Polijas arodbiedrības «Solidarność» vadītāja Leha Valensas viedoklis par tā laika notikumiem un to, kāpēc ir arī vilšanās sajūta. Viņš gan mierina, ka par revolūcijas vadoņu atpalikšanu viņu vadīto kustību skrējienā uz izčākstēšanu nav ko skumt. Pienāk laiks, kad vadoņiem vieta ir jādod citiem un pašiem jāsaņem tikai paldies.
Pateicoties izrādei Nācionālajā teātrī, šīs ilgas piedzīvo jaunu pacēlumu. Ja Latvijai šie nav ziedu laiki, tad Kārlim Ulmanim noteikti ir — jo sliktāk latvietim, jo vairāk tam gribas saimnieka. Lai meklētu, kur ģeografiski sakņojas mīts par labo vadoni, devāmies uz Ulmaņa dzimtajām mājām Pikšām.
No «Baltijas ceļa» es neatminos tikpat kā neko. Prātā ir palicis drūms vakars, mikroautobuss «Latvija», ar ko klasesbiedra Vita tēvs manas mātes darba kolektīvu veda uz rokās sadodamo vietu. Tranzistoru balsis. Bet visvairāk — «Kamazi», kas nez kāpēc vienā laidā brauca garām un kvēpināja melnus dūmus. Novakare un grūti elpojams gaiss ir tēli, kas man palikuši atmiņā no tās dienas.
Bet laiks tas ir sajucis plus mīnus dažu gadu kamolā.
Septembŗa «Rīgas Laikā» ir publicēts Roberta Ķīļa komentārs, kas ir atbilde uz humānitāro zinātņu pārstāvju pausto nepatiku pret viņiem adresēto kritiku.
Jautājumu par zinātnieku iebildēm var skatīt konkrēti, izvētījot viņu darbus un piedāvājot kritiku, bet var arī vienkārši pētniekiem atgādināt, kas īsti ir zinātne un ka, strikti ņemot, ir zinātnieka necienīgi savu darbu uzskatīt par patiesību augstākajā instancē.
R. Ķīlis, dzenot biedru zinātnieku zārkā naglas, izvēlējās otru variantu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Roberts Ķīlis un zinātnes anarhija »
