«Un ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, pēc Lielupes tā smirdēja, un naftā bij’ tai rokas,» — tā skan kāda no Roberta Gobziņa klasikas dziesmām. Slokā pašlaik Lielupe nesmird, celulozes un papīra fabrika ne tikai ir jau sen slēgta, bet arī pa pusei nojaukta, savukārt pa apdzīvotās vietas ielām klejo noslēpumains politiskās pretošanās gars.
Vācu kinorežisorei Lenī Rīfenštālei nacistu režīms vienlaikus gan ļāva sasniegt slavas augstumus, gan arī sabojāja viņas karjeru. Rīfenštāles veidotās nacistu propagandas filmas bija tik iespaidīgas, ka pēc nacistu režīma krišanas viņai nebija nekādu izredžu turpināt darbu kino nozarē. Nelīdzēja pašas mēģinājumi pārliecināt, ka viņa nav nekāda naciste — filmas stāstīja ko citu, tās bija arī neiznīcināma prizma, caur kuru tika interpretēti arī visi nākamie viņas mākslinieciskie centieni.
Rīfenštāles liktenis nāk prātā, vērojot diskusijas par to, ko darīt ar latviešu leģionāriem.
Kamēr jūs lasāt par žurnāla «Time» šā gada cilvēku Marku Cukerbergu, kuram šī atzinība pienācās mazāk nekā Asandžam, es palasīju par 1982. gada cilvēku, nē, mašīnu — datoru.
Ar kādām domām pirms 28 gadiem cilvēce gaidīja datoru ēras sākšanos un cik daudz no tā laika šķietami zinātniskās fantastikas cienīgajām idejām mūsdienās ir piepildījušās? Piepildījies ir visai daudz, taču utopiskās nākotnes vīzijas kopš tā laika nav neko daudz mainījušās.
Foto: Associated Press
1968. gada Mehiko olimpisko spēļu 200 metru skriešanas čempions Tomijs Smits pašlaik izsolē piedāvā savu zelta medaļu. Medaļa gan nav vērtīgākā piemiņas lieta no sacīkstēm, un Smita uzvara nebūt nav tas, ar ko šīs olimpiskās spēles iegāja vēsturē. Apbalvošanas ceremonijā T. Smits kopā ar trešās vietas ieguvēju Džonu Karlosu gaisā pacēla melnos cimdos tērptas dūres, tādējādi protestējot pret rasismu.
Plaši publicētais attēls, kurā viņi abi stāv uz podesta ar melno spēka (black power) sveicienu, kļuva par viņu zvaigžņu un posta stundu. Viņi tika padzīti no olimpiskā ciemata, izslēgti no ASV izlases un olimpiskajās spēlēs vairs atgriezties nevarēja. Tomēr tagad sportisti par savu tā laika uzdrošināšanos tiek godināti un pieminēti ar labu vārdu.
Kuršu kāpa ir tāda kā latviešu zaudētā sapņu zeme. Lai arī Latvijas valstij tā nekad formāli nav piederējusi, tomēr zināmas saites ar latviešiem tai ir. Kādreiz tur mita kursenieki — viduslaikos no Latvijas ieceļojušo kuršu pēcteči, kas runāja latviešu valodas dialektā, lai arī paši sevi gan par latviešiem neuzskatīja. Pašlaik viņi jau ir teju pavisam izzuduši.
Braucot apraudzīt šo dabas brīnumu, mēs esam vairs tikai viesi. Tiesa, tur doties liegts nav nevienam, kad vien sirds kāro, līdz ar to valstiskā piederība patiesībā ir mazsvarīga.
Nez, kāpēc šodien gribas pateikt -- ir taču ziemassvētki. Pateikt to kādam un izdarīt kādu labu darbu, paskatīties acīs un patiesi patiesi nekā par to negribēt pretī, izņemot drusku izbrīnītu skatienu un smaidu.
Eju meklēt ziemassvētkus. Pirmo un pēdējo reizi grasos paskatīties uz egli Doma laukumā, kas jau ir tik ļoti izdaudzināta, ka tāpēc vien jāiztaigā līdz turienei un jāpabrīnās. Es neredzu nekādas pirkšanās mānijas, nekādus stulbus salaveča dāvānu gadatirgus, nekādas kliedzošas reklāmas un neatvairāmus piedāvājumus (skatlogā tizli dejojošs Santa nudien nav nekas neatvairāms). Tas nozīmē, ka (1) ziemassvētku nav vai arī (2) tie šogad nav pārdoti un nopirkti. Nekā, protams nav un nevar būt, un es nespēju izdomāt, kas gan te būtu konceptuāli mainījies, ja neskaita to, ka es iebēru kastītē santīmiņus vecītim, kas ar stabulīti spēlēja svētku melodijas (laikam). Man vienkārši ir nepiedodami gaiša sajūta bez cerībām un īpašām gaidām. Viss nez kāpēc notiek pats no sevis.
Ir taču ziemassvētki.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu nobīde »
