Foto: f64
Jau nedēļām ilgi viena no centrālajām tēmām medijos ir par kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes komandējumu uz Austrāliju. Sīki un smalki vētījot šo braucienu no tā ieceres, izmaksu un lietderīguma pozīcijām, tiek iztirzāti dažādi iespējami pārkāpumi ministres rīcībā.
Tas viss ir saprotams, politiķu tērpināšana un viņu gaitu ķidāšana ir nepieciešama parādība. Diemžēl tādu pašu mediju centību un publikas līdzi jušanu nesagaidīt jomās, kurās tiek šķērdēti miljoni, novērojamas klajas neizdarības un shēmas.
Atveru «Delfus», bet tur pie galvenajām ziņām virsraksts: «Izraēlas laikraksts: latvieši pasivitātes pret krieviem dēļ zaudē savu raksturu un zemi.»
Ir jau interesanti palasīt, kā tavu valsti redz citas valsts pārstāvis. Taču kaut kādam kritiskumam pret informācijas avotā teikto arī vajadzēja būt. Bet «Delfi» izliekas neredzam, ka raksta autoram trūkst pamatzināšanu par norisēm Latvijā.
Tik lielas nozīmes piešķiršana šim muļķībām pilnajam viedokļrakstam liecina vai nu par neticamu lētticību, vai arī tas nav nekas vairāk par mēģinājumu ar sagrābstītiem provokatīviem materiāliem piesaistīt klikšķinātāju auditoriju. Satura izvērtējums nevienu, šķiet, neinteresē.
«Gemius» aptaujas rezultāti par populārākajiem tīmekļa žurnāliem Latvijas tiešsaistes vidē skaidri ir parādījuši, ka par nekādu blogosfēru pie mums nevar būt ne runas.
Kāpēc? Īsā atbilde: Jo saraksta 6. vietā var iekļūt vietne (khem, mūsējā), kurā kāds ko ieraksta labi ja reizi mēnesī. Mēs par šo jautro rezultātu šodien itin skaļi spiedzām no sajūsmas, tomēr šie dati vairāk parāda to, kā nav, nevis to, kas ir.
Vēl īsākā atbilde: blogi varbūt ir, bet nav sfēras. Bet par to var pastāstīt arī drusku garāk.
Pārsteidzošākais par Elīnu Egli nav viņas privātā galerija, kas nu kļuvusi publiska, bet gan tas, cik ka daudziem cilvēkiem un medijiem rādīšana ar pirkstu ir bijis tik nepārvarams reflekss, ka uz cilvēcisku sapratni nav, ko cerēt.
Pēc tam, kas par izrunāšanos Latvijas televīzijas ēterā no darba tika atlaists Kārlis Streips, publiskajā telpā vārds «maukas» ir kļuvis par teju vai pieņemamu vārdu, kas dažviet pat vairs netiek likts pēdiņās.
Streipa aizstāvētāji mēģina pateikt, ka neko «tādu» jau viņš neizdarīja, lai tiktu atlaists, varbūt «mauka» ir pat normāls vārds, tomēr var gadīties, ka šo vērtējumu vairāk nosaka atbalsts viņa sacītā būtībai, uz kā rēķina var arī pievērt acis uz bezgaumīgu izteiksmes formu.
Vaimandieniņ, kad es būšu tētis, es droši vien visai pasaulei parādīšu ne to vien. Interneta atklātības vilnis turpina savu uzvaras gājienu. Ar katru dienu aizvien grūtāk pateikt, vai internets ir viena vienīga privātā sfēra, vai arī privātai sfērai vienkārši ir pavērusies iespēja iekļūt publiskajā. Ja pēdējais variants atbilst patiesībai, varētu uzskatīt, ka internets ar savu fragmentētību nojauc barjeras un sajauc kādai centrālas varas hierarhiju. Varas vairs nav — piemēram, ieliekot savu tikko dzimušā neaizsargātā bērna fotogrāfiju interneta lapā vai piedāvājot citus privāta rakstura ieskatus savā privātajā dzīvē, cilvēks veido pats savus priekšstatus par vērtībām, normām, «pareizumu». Turklāt, paša seju tādā veidā var vienlaicīgi gan aizklāt, gan visiem rādīt. Varbūt pat izsakot gatavību pagriezt otru vaigu, kad kāds uzspļāvis uz viena.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu par žurnāliem: publiskums »
