Šis ir bijis kārtējais grūtais gads. Šausmas un nedienas ir bijušas gan tādas, kas notiek regulāri — piemēram, ziema cilvēkus allaž pārsteidz nesagatavotus —, gan arī iepriekš vai vismaz sen neredzētas. Tam nav nozīmes, jo mēs jūtam — pasaules gals ir tuvu.
Atcerēsimies, ko pasaule un Latvija šogad ir pārdzīvojusi.
Ir iemesls pavīpsnāt katru reizi, kad lasām zinātnieki ir noskaidrojuši, ka.... Iemesls ir tāds, ka zinātnieki, visticamāk, kļūdās.
Deivids Frīdmans, grāmatas «Wrong: Why Experts Keep Failing Us — and How to Know When Not to Trust Them» autors, raksta, ka mūsdienās medijos netrūkst dažādu speciālistu viedokļu, tomēr tie nereti ir savstarpēji konfliktējoši un pēcāk izrādās aplami.
Paturot prātā cilvēka izziņas spēju ierobežojumus, deva veselīgas skepses par zinātniskiem atklājumiem un speciālistu atzinumiem nāk tikai par labu.
Ievietoju fragmentu no Trūmena Kapotes grāmatas Brokastis «Tifānijā». Tādus cilvēkus kā Hollija Golaitlija gadās sastapt reti, bet iespaids, ko tie atstāj, ir milzīgs, un, jo agrāk sapratīsi spēles noteikumus, jo vairāk gūsi. Vari skatīties arī filmu, bet grāmata ideju parāda labāk.
Bankovska grāmata «Skola» ir manas un drusku vecākas paaudzes socializācijas traumu fiksēšanas mēģinājums. Manas traumas gan mazliet atšķiras no tām, ko piedzīvojis Bankovskis, taču šīs grāmatas burvība ir tā, ka lasītājs var nelasīt tās tekstu, bet gan savas domas, un par izlasīto spriest no tām.
Atnesu Tev ko palasīt — Marka Hedona grāmatu «Savādais atgadījums ar suni naktī». Ja sanāk, nopērc vai paņem bibliotēkā un izlasi visu — drusku palīdz saprast citus, lai gan ne vienmēr saprašana nozīmē vēlmi ar viņiem ielaisties.
Pilsēta naktī. Auto jūrā nervozs nespēks, sajūtot, ka satiksmi iekustināt nevienam atsevišķi nav spēka — vien jāgaida situācijas pašnormalizēšanās.Automašīnu pagrieziena signālu dzeltanās mirgojošās gaismas kož acīs, un uz brīdi vairs negribas domāt pat minūti nāktonē vai pagātnē. Ne to, kāpēc Tu paredzi to, kas nenotiek, ne to, kāpēc gribas visu kontrolēt. Gribas atrisināt, gribas pusiluzorās iestrēgušās mašīnas, trolejbusus un autobusus mehāniski nobīdīt malā, gribas nemierīgās gaidīšanas vietā redzēt nemierīgas skriešanās sacīkstes, lai būtu sajūta, ka viss, kas ātri sākas, ātri arī beigtos. Vai vismaz tik ātri turpinātos, ka nebūtu vaļas pat acis atvērt vai arī paskatīties un tiem, kas dragreisa laikā paliek notriekti un sasisti guļ dzīves lielceļa malā.Gribas cilvēcību, bet nesanāk to uzturēt. Man taču ir jauda, stūre un akselerators.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu sastrēgums »
