Ja vēlaties piektdienas vakarā iziet sabiedrībā, mosties.org piedāvā dažus Vidzemes pusē redzētus sludinājumus par kultūras pasākumiem.
Piemēram, Zosēnu kultūras namā notiek atpūtas vakars «Ieskaties pavasarim acis» (varbūt labāk — «Ieskaties, pavasarim acis»?), kur spēlē gruta «Ceļavējs». «Эс мацос латвиешу валоду» dzīvo un uzvar.
Dienas vidū braucot pa tiem 25 kilometriem šosejas, kas pie Daugavpils izplešas četrās joslās, sajūta tāda, ka tu šajā brīdī tikpat labi varētu atrasties arī Ziemeļkorejā. Ceļš vietām grubuļains, bet plats, un pa to nebrauc tikpat kā neviens. Tev pa priekšu, turklāt visai lēni, varbūt brauc pāris mašīnas, bet pretējā virzienā pavasara saulītē sildīties izlīdusi ceļu policijas ekipāža. Tas arī viss.
Bet iebraucot Daugavpilī, kārtējo reizi apjaušu, ka apzīmējums «Latvijas otra lielākā pilsēta» raisa asociācijas ar krietni pamatīgāku lielpilsētas ņirboņu un ņudzoņu, nekā šī vieta rada realitātē. Bet pa radio «Aļisa pļus» skan dziesma: Kto-to poslal mņe dva pistoļeta, ja pereputal zimu i ļeto.
Rīga nav velosipēdistiem pati ērtākā pilsēta. Dome šogad gan sasparojās uzbūvēt veloceliņu no centra uz Berģiem, celiņi ir arī no Imantas uz Vecīgu, no Mežaparka uz Vecmīlgrāvi un vēl daži. Tomēr arī tas nav daudz.
Bet, kamēr pilsēta pārkārto prioritātes, cilvēki rīkojas, un celiņus veido paši. Ar krītiņiem zīmēts un krāsots celiņš līdz pirmajam lietum ir iekārtots Miera ielā.
Daugavpils turpina rosīties pēc savas saprašanas gan būvniecības, gan latviešu valodas jautājumos. Tāda izskatās Latvijas otra lielākā pilsēta 2010. gada jūlijā.
Piedāvājumā — «Vedināšanas darbi».
Raunas veikals «Elvi» «Sagāde K» patiesi ir universālveikals. Tur kādā stūrī blakus tādām nevainīgām lietām kā tualetes papīrs, rakstāmpiederumi un sveces ir atrodami arī dažādi intīmās dzīves bagātināšanai paredzēti izstrādājumi — ne tikai rokudzelzīši, bet arī mākslīgie dzimumlocekļi.
Decembra «Rīgas Laika» numurā ir lielisks stāsts ar nosaukumu «Lēcēji» - par Zelta Vārtu tiltu Sanfrancisko, ko kura kopš tā pabeigšanas 1937. gadā ir nolēkuši vairāk nekā 1200 cilvēku. Tā tiekot uzskatīta par drošu pašnāvīgas metodi, jo sisties pret ūdeni ar ātrumu apmēram 120 km/h, saņemot triecienu, kas līdzvērtīgs 1 tonnai uz kvadrātcentimetru, izklausās pietiekami nopietni. Lasīju stāstu un domāju — vareni, ja tikpat kā riebīgo iznākumu (pastāstot, kā beigtajiem no ausīm nāk laukā smadzenes) var savīt kopā ar tikpat kā jautru cinismu, jo vietējās avīzes kādu laiku ziņojušas statistiku par lēcējiem, un, kad skaitlis tuvojies pieciem simtiem vai tūktotim, pašnāvnieki sākuši rīkot bezmaz vai sacensības, lūkojot kļūt par piecsimto vai tūkstošo lēcēju.
Stāsta beigu daļā ir pieminēts kāds vīrs ap 30, kurš pirms pašnāvības izdarīšanas dzīvoklī atstājis zīmīti: «Es aizeju uz tiltu. Ja pa ceļam kaut viens cilvēks man uzsmaidīs, es nelēkšu.» Tik vienkārši.
Es arī kādu dienu turp aizbraukšu. Gribu paskatīties lejā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu zelta vārti »
