«Un ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, pēc Lielupes tā smirdēja, un naftā bij’ tai rokas,» — tā skan kāda no Roberta Gobziņa klasikas dziesmām. Slokā pašlaik Lielupe nesmird, celulozes un papīra fabrika ne tikai ir jau sen slēgta, bet arī pa pusei nojaukta, savukārt pa apdzīvotās vietas ielām klejo noslēpumains politiskās pretošanās gars.
Teritorijas ap Daugavgrīvu man allaž ir šķitušas kā tālas vietas «aiz». Aiz Daugavas un citiem ūdenšsķēršļiem (nosaukums «Hapaka grāvis» jau vien ir ko vērts), aiz dārziņiem un dažādiem industriāliem objektiem. Aiz tā visa atrodas politiskas opozīcijas, bet ekonomiskas un kultūrālas sadzīvošanas telpas.
Nākamā gada pavasarī sāks iztukšot Inčukalna gudrona dīķus. Bet līdz tam laikam var uz turieni aizbraukt ekskursijā, lai paskatītos uz bīstamo atkritumu uzglabāšanas risinājumu, kas pirms dažiem gadu desmitiem padomju laikos ir šķitis pieņemams. No smilšainajiem krastiem kā apzināts ļaunums tevi sagaida tumša šķidruma klājiens bez neviena vilnīša savos vaibstos.
Pirms dažiem gadiem Kuprava bija viena no Latvijas iespaidīgākajām kandidātēm uz spoku pilsētas (pareizāk sakot, ciema) statusu. Milzīgais drenu cauruļu rūpnīcas komplekss pamests un izdemolēts, daudzdzīvokļu mājas pusapdzīvotas, dažviet pa logu ārā sniedzas taupības krāsniņu skursteņi, un no kaktiem uz tevi nīgri raugās bezcerība.
Tas ir fons, uz kura Kuprava pašlaik var arī mazliet pārsteigt — lai arī lielākā daļa rūpnīcas kompleksa vēl joprojām ir zālē ieaugusi, tomēr tā atsevišķos sektoros jaušama ekonomiskā aktivitāte, savukārt viena no daudzdzīvokļu mājām ir renovēta un, salīdzinājumā ar pārējām, gandrīz vai spīd.
Dienas vidū braucot pa tiem 25 kilometriem šosejas, kas pie Daugavpils izplešas četrās joslās, sajūta tāda, ka tu šajā brīdī tikpat labi varētu atrasties arī Ziemeļkorejā. Ceļš vietām grubuļains, bet plats, un pa to nebrauc tikpat kā neviens. Tev pa priekšu, turklāt visai lēni, varbūt brauc pāris mašīnas, bet pretējā virzienā pavasara saulītē sildīties izlīdusi ceļu policijas ekipāža. Tas arī viss.
Bet iebraucot Daugavpilī, kārtējo reizi apjaušu, ka apzīmējums «Latvijas otra lielākā pilsēta» raisa asociācijas ar krietni pamatīgāku lielpilsētas ņirboņu un ņudzoņu, nekā šī vieta rada realitātē. Bet pa radio «Aļisa pļus» skan dziesma: Kto-to poslal mņe dva pistoļeta, ja pereputal zimu i ļeto.
«Draugiem.lv divas trešdaļas ieņēmumu pērn veidoja nestandarta reklāmas risinājumi» un, lai portāli pelnītu, ir «nepieciešami profesionāļi, kas to spēj nodrošināt», — tā intervijā Nozare.lv saka Latvijas Reklāmas asociācijas prezidents Ģirts Ozols (kopija).
Paši Draugiem.lv, gada sākumā informējot par savu finanšu stāvokli, gan paziņoja, ka portāla pamatdarbība ļauj nopelnīt 66 procentus naudas, bet reklāmas ieņēmumi bijuši 33 procenti no kopējā uzņēmuma kopējā neto apgrozījuma.
Intervijā Ģ. Ozols izsaka arī dažus diskutablus un ar faktiem nebagātinātus apgalvojums par laikrakstiem un portāliem.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu «Divas trešdaļas» un laikraksti internetā »
