«Un ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, pēc Lielupes tā smirdēja, un naftā bij’ tai rokas,» — tā skan kāda no Roberta Gobziņa klasikas dziesmām. Slokā pašlaik Lielupe nesmird, celulozes un papīra fabrika ne tikai ir jau sen slēgta, bet arī pa pusei nojaukta, savukārt pa apdzīvotās vietas ielām klejo noslēpumains politiskās pretošanās gars.
Teritorijas ap Daugavgrīvu man allaž ir šķitušas kā tālas vietas «aiz». Aiz Daugavas un citiem ūdenšsķēršļiem (nosaukums «Hapaka grāvis» jau vien ir ko vērts), aiz dārziņiem un dažādiem industriāliem objektiem. Aiz tā visa atrodas politiskas opozīcijas, bet ekonomiskas un kultūrālas sadzīvošanas telpas.
Nākamā gada pavasarī sāks iztukšot Inčukalna gudrona dīķus. Bet līdz tam laikam var uz turieni aizbraukt ekskursijā, lai paskatītos uz bīstamo atkritumu uzglabāšanas risinājumu, kas pirms dažiem gadu desmitiem padomju laikos ir šķitis pieņemams. No smilšainajiem krastiem kā apzināts ļaunums tevi sagaida tumša šķidruma klājiens bez neviena vilnīša savos vaibstos.
Pirms dažiem gadiem Kuprava bija viena no Latvijas iespaidīgākajām kandidātēm uz spoku pilsētas (pareizāk sakot, ciema) statusu. Milzīgais drenu cauruļu rūpnīcas komplekss pamests un izdemolēts, daudzdzīvokļu mājas pusapdzīvotas, dažviet pa logu ārā sniedzas taupības krāsniņu skursteņi, un no kaktiem uz tevi nīgri raugās bezcerība.
Tas ir fons, uz kura Kuprava pašlaik var arī mazliet pārsteigt — lai arī lielākā daļa rūpnīcas kompleksa vēl joprojām ir zālē ieaugusi, tomēr tā atsevišķos sektoros jaušama ekonomiskā aktivitāte, savukārt viena no daudzdzīvokļu mājām ir renovēta un, salīdzinājumā ar pārējām, gandrīz vai spīd.
Dienas vidū braucot pa tiem 25 kilometriem šosejas, kas pie Daugavpils izplešas četrās joslās, sajūta tāda, ka tu šajā brīdī tikpat labi varētu atrasties arī Ziemeļkorejā. Ceļš vietām grubuļains, bet plats, un pa to nebrauc tikpat kā neviens. Tev pa priekšu, turklāt visai lēni, varbūt brauc pāris mašīnas, bet pretējā virzienā pavasara saulītē sildīties izlīdusi ceļu policijas ekipāža. Tas arī viss.
Bet iebraucot Daugavpilī, kārtējo reizi apjaušu, ka apzīmējums «Latvijas otra lielākā pilsēta» raisa asociācijas ar krietni pamatīgāku lielpilsētas ņirboņu un ņudzoņu, nekā šī vieta rada realitātē. Bet pa radio «Aļisa pļus» skan dziesma: Kto-to poslal mņe dva pistoļeta, ja pereputal zimu i ļeto.
Latvijas tauta patlaban tiek baidīta ar kabatzagļiem -- tādējādi finansu organizācijas mēģina paskaidrot maksājumu karšu priekšrocības. Tramvajos, uz reklāmu stabiem, pieturās aiz stikla novietoti drūmi tēli, kas ciniskā pašpietiekamībā stāsta par savu zagšanas pieredzi, panākumiem un tituliem (kriminālā autoritāte, Latvijā veiklāko roku īpašnieks, profesionāle savā jomā), gana skaidri darot zināmu, ka viņi, ļaunā kabatzagļu armija, mainīties netaisās, bet gan tikai ar šo plakātu palīdzību izvērš savu, alternatīvo kampaņu par respekta iegūšanu un kolektīvās paranojas stiprināšanu -- tas tā, ja paskatās no otras puses.
Šajā saistībā man patika kāda akcija, ko es pat nodēvētu par māksliniecisku performanci. Pirms dažām dienām no rīta tramvaja pieturā redzēju, ka pieturas stikls ir izsists, bet plakāts, kas stāsta par Jeļenas B. interesi zagt makus adrenalīna un vieglas peļņas nolūkos, rūpīgi novietots zem soliņa kā paklājs. Un, patiesi, ļaudis to novērtēja — viņi piesēžot mierīgi nāca un kāpa uz plakāta, it kā lai notīrītu dubļainos zābakus vai putekļainās lakādas kurpes, pirms tramvajs atnācis.
Tā teikt, kādam vienreiz pietika -- cik tad var izturēt šādus šausmu stāstus.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu izrēķināšanās ar zagli »
