«Un ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, pēc Lielupes tā smirdēja, un naftā bij’ tai rokas,» — tā skan kāda no Roberta Gobziņa klasikas dziesmām. Slokā pašlaik Lielupe nesmird, celulozes un papīra fabrika ne tikai ir jau sen slēgta, bet arī pa pusei nojaukta, savukārt pa apdzīvotās vietas ielām klejo noslēpumains politiskās pretošanās gars.
Teritorijas ap Daugavgrīvu man allaž ir šķitušas kā tālas vietas «aiz». Aiz Daugavas un citiem ūdenšsķēršļiem (nosaukums «Hapaka grāvis» jau vien ir ko vērts), aiz dārziņiem un dažādiem industriāliem objektiem. Aiz tā visa atrodas politiskas opozīcijas, bet ekonomiskas un kultūrālas sadzīvošanas telpas.
Nākamā gada pavasarī sāks iztukšot Inčukalna gudrona dīķus. Bet līdz tam laikam var uz turieni aizbraukt ekskursijā, lai paskatītos uz bīstamo atkritumu uzglabāšanas risinājumu, kas pirms dažiem gadu desmitiem padomju laikos ir šķitis pieņemams. No smilšainajiem krastiem kā apzināts ļaunums tevi sagaida tumša šķidruma klājiens bez neviena vilnīša savos vaibstos.
Pirms dažiem gadiem Kuprava bija viena no Latvijas iespaidīgākajām kandidātēm uz spoku pilsētas (pareizāk sakot, ciema) statusu. Milzīgais drenu cauruļu rūpnīcas komplekss pamests un izdemolēts, daudzdzīvokļu mājas pusapdzīvotas, dažviet pa logu ārā sniedzas taupības krāsniņu skursteņi, un no kaktiem uz tevi nīgri raugās bezcerība.
Tas ir fons, uz kura Kuprava pašlaik var arī mazliet pārsteigt — lai arī lielākā daļa rūpnīcas kompleksa vēl joprojām ir zālē ieaugusi, tomēr tā atsevišķos sektoros jaušama ekonomiskā aktivitāte, savukārt viena no daudzdzīvokļu mājām ir renovēta un, salīdzinājumā ar pārējām, gandrīz vai spīd.
Dienas vidū braucot pa tiem 25 kilometriem šosejas, kas pie Daugavpils izplešas četrās joslās, sajūta tāda, ka tu šajā brīdī tikpat labi varētu atrasties arī Ziemeļkorejā. Ceļš vietām grubuļains, bet plats, un pa to nebrauc tikpat kā neviens. Tev pa priekšu, turklāt visai lēni, varbūt brauc pāris mašīnas, bet pretējā virzienā pavasara saulītē sildīties izlīdusi ceļu policijas ekipāža. Tas arī viss.
Bet iebraucot Daugavpilī, kārtējo reizi apjaušu, ka apzīmējums «Latvijas otra lielākā pilsēta» raisa asociācijas ar krietni pamatīgāku lielpilsētas ņirboņu un ņudzoņu, nekā šī vieta rada realitātē. Bet pa radio «Aļisa pļus» skan dziesma: Kto-to poslal mņe dva pistoļeta, ja pereputal zimu i ļeto.
Vēl pirms dažiem gadiem bija visai populāri rēķināt, cik lielus zaudējumus rada spams jeb mēstules. Populāri tas bija tamdēļ, ka skaitļi bija lieli un visu laiku aizvien pieauga. Pēdējā laikā gan šāda pētniecība, šķiet, ir izgājusi no modes.
Lasot ziņas par spama upuŗiem, dažkārt iedomājos — ir nu gan amerikāņi (vai kādi citi) stulbi. Tādos zaudējumos var iedzīvoties vien tad, ja ļaudis rūpīgi izlasa katru mēstuli ar «v1agras» un «Rolex replica» piedāvājumiem, un, kad visas negribētās vēstules izlasītas un tām godprātīgi atbildēts («Pateicos par jūsu interesi, bet pašlaik esmu pilnībā apmierināts ar savu seksuālo dzīvi»), darba diena arī beigusies. Tomēr šī ir tikai viena — un lietotāja līmenī nebūt ne kaitnieciskākā spama izpausme.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu mēstuļu radītie zaudējumi »
