gaidīšana

Lija dienām ilgi, stundām ilgi, minūtēm ilgi. Īsi pirms ziemassvētkiem lietus pierima un atnāca lausks, visu pasauli ietērpjot šķindošu ledus kristāliņu trauslumā. Ledus koku zaros, ledus uz ietvēm un ielām, un pats zilākais ledus cilvēku acīs, kad tie skatījās viens otrajam pāri un garām.

Un tad, pašā ziemassvētku vakarā sāka snigt smalkām pārslām, kas pret zemi krita ar sīku dzindzošu sanoņu. Sniga daudz un bez apstājas, un pēkšņi pasaule no sidrabaini pelēkās kļuva par balti slideno. Mašīnas pa apsnigušo ledu slīdēja no ielām krustojumos un no kalniem grāvjos, cilvēki slīdēja viens otram priekšā un virsū, sniega lavīnas no namu jumtiem slīdēja lejā, aprokot visu, ko notvēra, un katru reizi, kad kaut kur saskārās mašīna vai cilvēks, nošķinda smalka kristāliņu skaņa. Pēc tam atkal bija citas skaņas, kad cilvēki cēlās kājās, vīstīja dūres, apskatīja zaudējumus un aizpildīja saskaņotos paziņojumus.

Jānis šodien nekur vēl nebija ieskrējis. Maziem solīšiem un ļoti uzmanīgi viņš slidinājās mājās, izvairoties no blīvās satiksmes vēnām un artērijām. Viņš šodien jau bija gana daudz redzējis, cik maz vajag sadursmei un kā asinis no vēnām un artērijām līst baltajos sniegos. Jānis šovakar tā negribēja. Šovakar mājās viņu gaidīja izpušķota eglīte ar zaros sakārtām zaļi zili sarkanām bumbiņām un elektriskajām spuldzītēm. Parastās sveces lietot nedrīkst, jo tās var aizmirst neizdzēstas un tad izcelsies nelaime un beigās nodegt vai puse pilsētas — krīzes dēļ valdība ir likvidējusi ugunsdzēsību, policiju un armiju. Nelaimi Jānis negribēja, tāpēc autentiskuma vietā izvēlējās nedaudz plastmasas. Plastmasas eglīti gan viņš nebija gatavs pirkt, jo tad jau labāk lai nav eglītes vispār. Bet šogad eglīte bija, ar visu meža smaržu, rotājumi arī bija un ziemassvētku vakars jau klāt.

Jānis tovakar bija līksms, jo viss, par ko vien viņš varēja iedomāties, bija izdarīts un paspēts. Viņš līdz ar citiem lielveikalos džingbells un vī viš jū a merī krismas ritmos vienā solī bija dejojis ap preču kastēm, kaudzēm un zārdiem, līdz visiem iespējamajiem zināmajiem dāvināšanas pēc un citu iemeslu dēļ dāvināmās dāvanas sapirktas — un nevajag neko stāstīt par atpirkšanos, tā ir norma vidē, kurā cilvēkiem ir viss, kas tiem vajadzīgs un kurā cilvēki, par laimi vai nelaimi, itin labi ir iemācījušies paust prieku par visu, ko tiem ceļ priekšā no labas vai vismaz ietrenētas sirds. Viņa māja bija sakopta, cepetim drīz jānāk gatavam, vēl tikai lievenis jānotīra un... ak, kabatā ietrīcējās mobilais tālrunis. Jānis apstājās, ar zināmām pūlēm izdabūja to no kabatas, izlasīja īsziņu un pasmaidīja.

Viņš stāvēja uz ietves, cīnījās ar sniegu un rakstīja atbildi. Pirksti sala un neklausīja, sniegs krita uz ekrāniņa, bet tas nekas. Grūti rakstīt, daudz kļūdu, bet nedrīkst būt nevienas, nedrīkst, un arī visiem komatiem ir jābūt, kur nākas. Uzrakstījis teikumu un trīs reizes pārlasījis, viņš ziņu aizsūtīja, pastāvēja turpat ietves vidū, lai sagaidītu apstiprinājumu, kas nāca, līksmi iemirdzinot ekrānu, tad pēdējo reizi notrauca sniegu no taustiņiem, vēlreiz pasmaidīja un ielika tālruni kabatā.

Pēc dažām minūtēm Jānis bija sasniedzis mājas durvis, ar nosalušiem pirkstiem un trešo piegājienu uzsita pareizos koda durvju cipariņus, ar dažiem puslēcieniem tika līdz sava dzīvokļa durvīm, atslēdza tās un viņu sveicināja smarža no visa labā, kas pēdējās dienās bija padarīts, paspēts un izdomāts. Nosūtītu apsveikumu kartīšu smarža, uzpostu telpu smarža, kanēļa, krustnagliņu, eglītes skuju un mandarīnu smarža, labu domu un kaut kā muļķīgas gaidīšanas smarža.

Gaidīšana nudien ir muļķīga — nav daudz citu svētku, kuru pastāvēšanas attaisnojums būtu gaidīšanas apmāns. Cilvēki nedēļām, varbūt pat mēnešiem ilgi gatavojas kaut kam, kam būtu jābūt atšķirīgam no citiem svētkiem, bet, kopš laika, kad Jāņa pagalmā ziemeļbriedis nobradāja ziemassvētku vecīti un pēc šī incidenta tas, saprotams, vairs nav rādījies, nekādi brīnumi šajā dienā vairs nenotiek. Gaidīšana laikam ir smeldzīga cerība piedzīvot reiz piedzīvoto, to, ko katrs nākamais gads aizvien vairāk atrauj no realitātes, tanī pašā laikā saglabājot ilūziju, ka ar katru nākamo gadu ir iespējams tam no jauna pietuvoties. Vien tad, kad svētku balons ir pārsprādzis, viss apēsts, izdzerts, dāvanas, kādas nu kuram sanākušas, atsaiņotas, svecītes (tiem, kas izvēlas autentiskumu plastmasas pasaules vietā) izdzisušas un iestājies nogurums, sanāk tā, ka atkal viss nesaprotamais vai tik tikko apjaustais gaidāmais ir jāatliek atkal uz nākamo gadu,m kad tas noteikti piepildīsies. Šī atlikšanas sajūta jo spēcīgi pieņemas spēkā nākamajā dienā vai arī dienā vēl pēc tam, kad ir saprotams, ka nekā jau netrūkst, bet ar to nepietiek, lai patiesi varētu teikt, ka netrūkst nekā. Mēs neesam apmānīti, mēs vienkārši neesam sagaidījuši. Tas viss ar dziļajiem sniegiem, traukšanos pēc kaut kā, gaidīšanu nekad vairs nebūs tāds, kāds bija pirms loģiskais saprāts un citi negadījumi uzveica ziemassvētku brīnumu.

Nē, šogad gan viss varētu būt citādi. Vienalga, kur atrodas ziemassvētku vecītis ar ergonomiskajām kamanām un viņa ziemeļbrieži ar hibrīdmotoriem, vienalga, kur staigā salavecis ar sniegbaltīti, kur appīpējies santaklauss smej savus «ho—ho—ho», visam taču ir jābūt kārtībā, visam ir jāizdodas. Jānis apsēdās uz viesistabas dīvāna, paņēma rokās tālruni un skatījās tā tumšajā ekrānā. Viņš gaidīja, gaidīja to brīdi, kad atkal iedegsies gaismiņa, atskanēs īss pīkstiens, viņš zināja, ka tajā brīdī noteikti satrūksies, bet tā būs priecīga satrūkšanās. Sīkziņas taču ir saņemtas simtiem, droši vien pat tūkstošiem reižu, bet tā sajūta, sajūta, vienlaikus zinot un nezinot, minot un uzminot vai aizšaujot garām, kas ir atrakstījis, ir tā pati trauksmainā. Un šovakar jo īpaši.

Jānis sēdēja un gaidīja. Varbūt tomēr. Varbūt būs. Viņš gaidīja un domāja par asinīm, kas šodien jau ir lijušas skaņu slāpējošajā sniegā un apzinājās, ka nu atliek vien nožēlojamā cerība, ka šīs asinis šoreiz pieder tiem, kurus viņš negaida. «Well tonight thank God it’s them instead of you.» Un pēkšņi viņš apjauta, cik veltīgi tas viss varētu būt, veltīgi un nevienam nevajadzīgi.

Un tad pēkšņi tālruņa ekrāniņš iemirdzējās, un atskanēja zvans.

***

μ Janks 2008