darba attiecības

Nolicis uz galda mandarīniem pilno drānas maisiņu un nometis uz grīdas darbam paredzēto papīra kalnu, Jānis nopūtās un izvilka no kabatas drāniņu, ar ko noslaucīt brilles. Beidzot mājās. Ārā lija kā Jaungadā, bet, par spīti tam, dzīvokļa biedri bija devušies uz Baļķu kalnu slēpot. Dzīvoklis bija tukšs, kaķis kārtējo reizi bija apgāzis eglīti un apēdis svecītes, kāpņu telpā kāds nospēris visas spuldzītes un kā kronis visam bija Jāņa vieglprātīgi paustā apņemšanās līdz pirmajiem ziemassvētkiem sakārtot uzņēmuma melno kasi, uzrakstīt finansējuma pieteikumu valsts varas vardarbīgas gāšanas projektam, kā arī darba uzdevumā atrast atbildes uz mūžīgajiem un joprojām neatbildētajiem jautājumiem.

Nopūties tā, ka pašam palika sevis žēl, viņš uzslēja eglīti, noģērba uzvalku un uzlika vārīties tēju. Mazliet paminstinājies, Jānis ieslēdza datoru un atvēra darba e-pastu. Priekšniece Mačkaļova ziemassvētkus pavadīja acīmredzami produktīvi, jo bija atsūtījusi trīs pretenzijas par darba kvalitāti, divus pārmetumus par attieksmi, 19 konflikta izraisīšanas mēģinājumus, kā arī 48 rediģējamus dokumentus. Rediģējamiem dokumentiem pašiem par sevi nav ne vainas, tie nozīmē iespēju visu nakti strādāt savā nodabā – ko nevarētu teikt par visu pārējo. «Jūsu izstrādātais valsts varas gāšanas projekts ir infantila vidusskolēna murgi. Savukārt Amfetamīna distribūcijas plānu neesmu saņēmuse, lai gan tā nodošanas termiņš, kā zināms, beidzās vakar pusnaktī. Es patiešām mulstu par Jūsu attieksmi pret darbu. Tā kā man pašai šajā uzņēmumā acīmredzot ir jādara visi darbi, tad novēlu Jums priecīgus ziemassvētkus un, kad būsit ierindā pēc vieglās dzīves, domāju, būtu lietderīgi mums abiem satikties lai pārrunātu darbinieku tiesības un pienākumus.» Jānis lasīja e-pastu un viņa seja apmācās aizvien vairāk un sirds dauzījās arvien smagāk un smagāk. «Pienākumi un tiesības», «nākotne» vai «pienākumi, nevis tiesības» nebija nekas pārsteidzošs, «noziegums pret kolektīvu» un «termiņi» jau bija kaitinoši, savukārt «vāverpurnis» un «bezatbildīgs infantilisms» lika izšķirties par atvāžamā datora aizciršanu un grīļīgiem soļiem dodoties uz virtuvi pēc sirds drapēm.

Pret palodzi ārā dimdināja lietus, pie griestiem dega elektriskā spuldze, un visa ziemassvētku sajūta, cik nu Jānis bija centies ievākt tirdzniecības centrā, bija pazudusi. Tirdzniecības centrs bija vienīgā vieta Pilsētā, kur viņam bija izdevies atrast aizstājēju sajūtai, jo nekur citur nav iespējams iesaistīties tik izkoptā svētku gaidīšanas un piepildīšanas rituālā. Dižveikalā skan ziemassvētku dziesmas, un cilvēki vienotā ritmā klejo pa labirintiem un piekrauj ratiņus ar dažādām tēmatiski atbilstošām lietām. Jānis šajā vidē bija pavadījis vairākas stundas un katrā no trim pārtikas veikaliem, kurā iegriezās, bija iegādājies kilogramu apelsīnu. Vēl viņš bija cerējis pagādāt arī salaveča ādu, pāris Sniegbaltītes, divus kilogramus eglīšu rotājumu ar «Makdonalda» simboliku un ragaviņas, taču tas viss jau bija izpirkts. Palikuši tikai mandarīni un ziemas riepas, un no šiem izstrādājumiem Jānis izvēlējās mazāko ļaunumu.

Taču jebkas, kas ziemassvētku vakarā vēl bija palicis veikalā, bija mazākais ļaunums salīdzinājumā ar to, kas bija palicis darbā un nu kā datorvīruss ielīdis arī Jāņa dzīvoklī. Priekšnieces basa toņkārtas balss, lai gan šodien tiešā veidā dzirdēta nebija, nu cirkulēja viņa smadzenēs, uz grīdas nomestais papīru kalns katru reizi, kad uz to paskatījās, bija pieaudzis par diviem līdz trim simtiem lapu, savukārt kaķis uzvaras priekā vazāja eglīti pa dzīvokli. Sabirzušie rotājumi grabēja pret grīdu, un gaisā bija skuju smarža un trauksme. Jānim trīcēja rokas.

Piecēlies no dīvāna, Jānis aizgāja līdz viesistabai. Atvēris kumodes durvis, viņš izņēma kārbiņu. Tajā bija trīs ciānkālija kapsulas, no kurām vienu viņš paņēma vienu. Jānis zināja, ka pirms kaujas kapsula jāpaliek kaut kur zem mēles, lai strupceļa gadījumā to ātri varētu pārkost. Vēlreiz pieliecies pie kumodes, viņš izņēma palagā rūpīgi ietītu mačeti. Izpakojis ieroci, Jānis uzvilka mēteli, noslēpa cirvīti piedurknē un devās uz tramvaju.

Vienā no biroja logiem joprojām dega gaisma. Savilcis norūpējušos grimasi, kam būtu jāpaskaidro iemesli, kamdēļ viņš atgriezies darba vietā, Jānis pagāja garām sargam. Kāpnes, ceturtais stāvs, otrās durvis pa labi. Izslidinājis mačeti no mēteļa piedurknes, Jānis apstājās pie Mačkaļovas durvīm un ieklausījās.

*




Dzīvoklī viņš atgriezās pusnaktī. Mierīgu seju viņš ienāca pa durvīm, priekštelpā uz grīdas nevērīgi izspļāva ciankālija kapsulu, pēc tam iegāja vannasistabā, atgrieza abus ūdens krānus un devās uz viesistabu. Pēc pāris mirkļiem Jānis atgriezās un iemeta kaķi burbuļojošajā ūdenī. Tad viņš atkal atgriezās viesistabā, vēlreiz nostiprināja eglīti un eglītē ielika jaunas svecītes. «Priecīgus ziemassvētkus,» Jānis sacīja pie sevis un vēroja slapjo kaķi, kas šņākdams staigāja no viena istabas kakta līdz otram un atpakaļ.

 -Janks 2007