kakao

Viss centrs togad ziemassvētkos bija piesnidzis balts jo balts – uz ielām nemanīja nedz sniega tīrāmās mašīnas, nedz nabagus, nedz citus baltā prieka traipītājus un apdraudētājus. Tikai baltums visapkārt, ļaudis sniegbaltīšu un salaveču kostīmos, līksmas čalas iepirkumu centros un svētku smaržas mājokļos, svētku brīnumu gaidot.

Ziemassvētku dienā arī Jānis gaidīja. Viņš bija apsēdies pie mazākā galdiņa Lennebergas Emīla šokolādes salonā un ar seju pret durvīm un vēroja garāmgājējus. Garāmgājēji bija dažādi, tomēr tiem bija kopīga iezīme – azarta pilni trauksmainuma skatieni, pārdomājot, ko vēl pirms svētku vakara vajadzētu iegādāties, pasūtīt, aplūkot, izbaudīt, atdot, kā arī tik tikko manāms smīns lūpu kaktiņos.

Jānis nesmīnēja. Viņš nesmīnēja tāpēc, ka nebija šo svarīgo dienu veltījis preču meklēšanai, lai pamatīgi sagatavotos svētkiem. Vēl viņš nesmīnēja, jo bija pašlaik mēģināja atcerēties kādu pazaudētu sajūtu, līdzīgi kā dažkārt mēģinām atcerēties aizmirstas emocijas vai arī sevi pārliecināt, ar savu apziņu radīt déjà vu sajūtu. Jānis atbildi meklēja ļaužu stāvos, kas nemitīgā straumē plūda gar salona skatlogiem. Un vēl viņa dzīvokļa virtuvē stāvēja mazītiņa ziemassvētku eglīte, taču nebija neviena, kas to izpušķotu.

Pirmo reizi šī gada svētku gaidīšanas periodā Jānis varēja atļauties netraucēts paklausīties ziemassvētku dziesmas, ar ko piepildījās viss salons. «Have yourself a merry little christmas...» atklāja aizmirstas, un tamdēļ jaunas sajūtas, gluži kā no tiem laikiem, kad šī dziesma pati bija jauna – vismaz viņa ausīm. Tolaik tā un vēl citas iegūtās kultūras vērtības kopā ar čaukstošiem papīriņiem un nosaukumiem svešvalodā bija īstenā vērtība. Nu, jā, nekas gan nav mainījies arī pašlaik, jo atpakaļceļa vairs nav, un nevienam tas arī nav vajadzīgs. Vienīgi pietrūkst tās pirmreizīguma sajūtas, kad pirmo reizi dzirdi kādu gadskārtas grāvēju, par ko zini – turpmāk tas kļūs par labā toņa zīmi, par obligātu prasību. To apzināties pašā sākumā ir liela viena mirkļa vērtība.

Laiku pa laikam Jānis novērsa skatu no loga un vēroja mājīgās kustības salona iekšienē. Aiz letes Emīla meitenes ar mollīgajiem augumiem un laipnajiem skatieniem, apmeklētāji ar pirmssvētku svarīguma grāciju, īstas šokolādes kūkas, ko nu varētu ēst, cik gribas – vienīgi negribas, negribas neko no šīs pasaulītes piedāvājuma, jo tas ir tik viegli sasniedzams un tamdēļ tam nav lielas vērtības.

Ziemassvētki gan ir vērtība – to Jānis zināja labi, jo pēdējās divas stundas bija vērojis ziemassvētku tuvošanās izpausmes. Noliegt šo izpausmju tiešu saistību ar objektīvo svarīgumu nozīmētu pateikt, ka lieldienu, izlaidumu, kosmonautu un armijas un jūras kara flotes diena arī ir nenozīmīga – arī tām šejienieši ik gadus gatavojas ar īpašu rūpību. Nē, ziemassvētki ir svarīgi, jo ļaudis dzīvo pēc ziemassvētku un salaveča kalendāra. Katram pašam atliek vien izdomāt, kā šo svarīgumu realizēt un kā gūt no tā lielāku personisku komfortu.

Arī Jānim gribējās personisku komfortu, bet, tā kā viņš nespēja atcerēties pazaudēto sajūtu, viņš arī nezināja, kā lai šo komfortu iegūst. Celties un iet uz dižveikalu? Viņš tur jutīsies krietni vientuļāks nekā šeit, kur par viņu neviens neliekas ne zinis, vien meitenes otrpus letes laiku pa laikam uzmet cerīguma pilnu skatienu. Jānis savukārt raudzījās mobilā telefona ekrānā, un līdz ar telefonu skaitīja skatlogam sevis atvēlētās stundas un minūtes. Beidzot viņš saņēmās.

«Numurs, uz kuru jūs zvanāt, neeksistē,» tehniska balss iečukstēja ausī, kad, viņš, sajuzdams nemieru pirkstgalos, bija atradis vajadzīgo skaitļu kombināciju un piespiedis tālruņa klausulītes simbolu. Samulsis Jānis paskatījās tālruņa ekrānā, tad nolika to uz galda.

«Man, lūdzu, vēl vienu kakao,» viņš sacīja garām ejošajai viesmeitenei. Eglīte pagaidīs, taču vakars turpinās.

Janks 2006