vēlēšanās

Bija ziemassvētku vakars, Jānis sēdēja savā istabā pie mazas eglītes un, galvu pret rokām atbalstījis, cauri eglītes dažiem rotājumiem skatījās pretējā sienā. Laiku pa laikam ietrīsējās telefons, un viņš katru reizi ieinteresēti pavērās uz sakaru ierīci sev pie kājām, lai gan vēl ne reizes to nebija pacēlis, lai izlasītu vēstījumus. Viņš zināja, ka gaidītā ziņa vēl nav atnākusi, viņš saprata, ka ziņa var arī nepienākt. Tomēr turpināja gaidīt, kā bija gaidījis jau kopš pirmsziemassvētku diena sāka krēslot.

«Zaļās krāsas šogad ir par daudz,» skatoties svecīšu gaismās, Jānis nodomāja. «Zaļais dīvāns, zaļie mati, zaļais paklājs, zaļās ilgas...» — viņš mēģināja iedomāties, kas gan tik daudz no zaļā šogad būtu piedzīvots. Nekas vairāk prātā nenāca, neko vairāk iedomāties nevarēja, lai gan lielais zaļais tukšums, vārdos nenosaucamais tukšums gluži kā eglītes plastmasas skujas durstīja viņa rokas, vēnas un pirkstgalus.

Togad ziemassvētku dziesmas Pilsētā neskanēja. Togad visos veikalos, tirdzniecības parkos, šosejās, cehos, depo, ielās un citās vietās, kur notiek pirkšanās un pārdošanās, skanēja tās pašas vecās ziemassvētku dziesmas, bet cilvēki pa Pilsētas ielām, parkiem, cehiem un depo savus iepirkumu ratiņus un sevi pašu stūma tikpat apcerīgi un domīgi. Iespējams, tāpēc salavecis, kas togad Pilsētā ieradās, neatnesa ne dāvānas, ne žagarus, bet gan pieminekli Svētajam Nikolajam vai Niklāvam, solīdamies nākamgad ierasties «Gucci» mētelī ar vaļā bikšupriekšu un kailu sniegbaltīti, lai beidzot skaidri pateiktu ļaudīm, ka ziemassvētku brīnumu nevajag gaidīt, ka to var pasūtīt pa pastu, rakstot vēstuli Mahmūdam Ahmadinedžadam uz Teherānu. «Nākamgad pār pasauli valdīs Mahmūds – viņam ir urāns, viņam ir raķetes, viņam ir Bārbijas un Eminems,» bija teikts salaveča sabiedrisko attiecību departamenta izplatītajā paziņojumā.

«Neviens neatnāks, neviens vairs... nekad vairs,» joprojām sēžot istabā pie eglītes ar izdegušām svecītēm, domāja Jānis. Viņš jau sniedzās pēc tālruņa, lai varētu pa vienai izdzēst visas vienādās īsziņas, taču tanī brīdī istabā ienāca salavecis, vēl aizvien sarkani zili baltajā samta mētelī un ar to pašu smago zelta ķēdi ap kaklu un tāpat bez matiem. Viņam līdzi bija atnākusi Džerija Helivela, kas neminstinoties Jānim uzdāvināja savu jaunāko trīs gadus veco albumu. Jānis joprojām neteica ne vārda, taču salavecis apsēdās klubkrēslā, paaicināja Jāni sev klāt un jautāja: «Nu, blondo puisīt, ko tu gribi uz jauno gadu?»

Jānis apsēdās salavecim uz ceļiem un, elpodams viņa alus dvašu, klusām sacīja: «Es gribu, lai pasaulē nebūtu kara.»

Džerija Helivela paņēma rokās izdzerto vīna pudeli kā mikrofonu un sāka dziedāt: «It’s raining men, halleluja...»

ψ Janks 2005