stāsts par to, ko gandrīz neviens neredzēja

ψ Janks 2005

Ziemassvētku Vecītis bezmērķīgi klaiņoja pa Pilsētu, skatīdamies, kā vējš dzenā izmestās ziemassvētku eglītes. Pret vakaru solīja vētru, un jau tagad varēja redzēt, kā pilsēta pamazām pārvērtās par pamestu, mirušu kompleksu, kura iemītnieku lielākā daļa bez vajadzības mājokļus cenšas neatstāt.

Izkaltušās, nevienam nevajadzīgās eglītes kā tuksneša augi kūleņoja pa Pilsētu, mētādamies šurpu turpu bez kāda īpaša galamērķa. Doma Vecītim un eglītēm bija viena – nost no acīm, nesaskrieties ar kādu, kas varētu nolikt pie vietas. Eglītes – izmest, sadedzināt, Vecīti – aicināt atpakaļ drūmajā vēsajā istabā, kur viņš jau tik ilgi bija sēdējis un vēries laukā, degunu stiklam piespiedis.

tālāk »