ziemassvētki 2003

Meklējot Ziemassvētkus

Bija 24. decembris. Bija Pilsēta, Pilsētai bija Doma laukums, un Doma laukuma viducī — Egle.

Eglei patika būt skaistai, taču tā nezināja, kas ir skaistums. Viņai neviens nekad neko nebija stāstījis, jo viņas ģimene bija tikai ģimenes ilūzija, tāpat kā daudzām citām eglēm. Visi auga kopā savā pudurī un gaidīja savu likteni.

Taču ne jau tas ir Egles stāsts un Egles liktenis. Eglēm, tāpat kā cilvēkiem, likteņi var būt dažādi — vienas egles nomirst no vecuma neskartos mežu plašumos, citas nozāģē malkas un koksnes tīkotāji, bet dažas egles Ziemassvētkos nocērt un izliek vispārējai apskatei. Tā tas jau ir noticis trakoti ilgi, un tā nu mēs to esam pasākuši. Mūsu Egle savu misiju bija sagaidījusi — viņa bija viena no tām, ko nozāģēja un aizveda uz Pilsētu, ļaudīs gozēties. Un tā nu sanāca, ka tieši šai Eglei pagadījās nonākt vietā, kur bez košām gaismiņā viņas zaros sakāra arī Latvijas bērnu vēlēšanās un vēlējumus.

Un tieši tā nu gadījās, ka tieši 24. decembrī kāds meklētājs Jānis pamodās savā gultiņā un drusku nervozi pajautāja sev: «A Ziemassvētki šogad Pilsētā būs?» Viņš diez ko nebija klausījies masu saziņas līdzekļos, nekārodams pēc dažnedažādām atlaidēm, viņš nebija pievērsis uzmanību Ziemassvētku dziesmām, kuras, cik vien Jānis varēja atminēties, pēdējos gados bija skanējušas jau labu laiku pirms dienas, kad nolikta Ziemassvētku svinēšana. Viņš nezināja tikpat kā neko. Tikai to, jo apmēram juta.

Izkāpa Jānis no savas gultiņas, pavērās laukā pa logu — nekas īpašs jau nebija. Salavecis vēl nebija pamanījies sapīties pie loga augošajos kailajos kokos; kā jau pilsētas nomalē, neviens īpaši nebija rūpējies par dekorācijām ārpusē, tāpēc par lidojošiem salavečiem vispār var aizmirst.

Aizbrauca Jānis uz Pilsētu, jo beidzot viņš bija izdomājis, ka visas aizdomīgās darbības ap Ziemassvētkiem dažādu iemeslu dēļ varētu būt beigušās. Racionālākais izskaidrojums tam, ka var droši staigāt pa Pilsētu un meklēt Ziemassvētkus, bija tas, ka sliktāk jau vairs nebūs. Un nebija arī. Jo nebija nekā.

Mazliet vīlies Pilsētas Ziemassvētku gaidās, tajā pašā laikā arī pārāk nemeklējis košuma un gaismiņu, viņš devās uz Doma laukumu, jo tur, kā viņš bija dzirdējis, stāv Egle, pilna ar Latvijas bērneļu sveikumiem un vēlmēm.

Doma laukumā bija auksts, Eglei bija auksti, bērnu kartītēm bija auksti, Jānim bija auksti. Ar nosalušiem pirktiem viņš tvēra vienu otru laminēto kartīti un lasīja dadzs dažādu stilu vēstījumus, no kuriem viņam atmiņā vislabāk palika šie:

Sveiki
Mani sauc Zane es tik ļoti vēlos mobīlo telefonu. Bet mamma saka ka es dabūšu tikai beidzot 9 klasi
Zane

--
Anitas sapnītis ir beibi born un daudz, daudz konfektes. Viktorijas sapnītis ir Laura Reinika un A-Eiropas disks. Vēl viņa grib monopolu un daudz daudz konfektes
--
Es velos lai nakoš Ziemassvetkos butu daudz daudz laimīgu bērnu
--
Sveiks rūķi Leonard
Mans lielākais sapnītis ir, lai mani apciemo īstais ziemassvētku vecītis. Es vēlos, lai pasaulē būtu miers un lai mana ģimene dzīvotu labākā mājā. Un pēdējā vēlēšanās man ir, lai bērniem būtu mīloši vecāki.
Ja vari, nodod sveicienu mūsu prezidentei.

Laima [uzvārds], 11.gadi. Mācos 4.a klasē.

--
Es novelu Latvija lai veiktos

Vienreiz apgājis Eglei apkārt, Jānis ieraudzīja pie zara piestiprinātu vēstulīti, kas acīmredzot nebija kopējās bērnu vēlmju akcijas oficiāla sastāvdaļa. Viņš noņēma zīmīti no zara, attina to — uz mazām rūtiņu lapām, kas izplēstas no blociņa, stāvēja rakstīts apmēram šāds teksts krievu valodā: Salatēti! Mani sauc Aņa, es ar kājām šurp atnācu no Jūrmalas. Manas vēlēšanās ir šādas: lai man būtu īsts fotoaparāts, mazajam brālim lai būtu spēļu fotoaparāts; lai tētis var ātrāk pabraukt ar savu ZAZ, lai māmiņa darbā tik ļoti nenogurst un lai visi būtu laimīgi. Pievienota arī meitenes mājas adrese.

«Jocīga vēstulīte,» Egle teica Jānim. Jānis piekrita. Nekādi jau nevar zināt, vai tas ir tikai tāds pusjociņš, vai arī Aņa patiesi ir paveikusi tādu brīnuma darbu, vai varbūt vienkārši kāds nemāk rakstīt patiesi aizkustinošas neīstu vēlmju un iežēlošanas vēstulītes.

«Es zinu,» teica Egle, «vismaz viena no manos zaros esošajām vēlēšanām piepildīsies. Kaut kad piepildīsies. Tās, kas te piestiprinātas, nebūt nav visas, ko es zinu. Tās nezina pat Ziemassvētku vecītis, jo viņš ir pārāk vecs, pārāk izklaidīgs un pārāk aizņemts, lai saņemtu visas vēlmes. Taču es esmu jauna, es nebūšu šeit mūžīgi un tāpēc varu atļauties zināt un darīt zināmas dažas lietas dažiem Tēliem. Tu zini, es drīz būšu pavisam mirusi, un tad es būšu citur. Es zinu — ceru, ka būšu. Tāpēc es varu Tev apsolīt — ja tu kaut ko ļoti vēlēsies, es zināšu arī Tavu vēlmi un varbūt kādu dienu kāds to izpildīs.»

Jānis paskatījās uz Egles stumbru. No bojātās mizas tecēja sveķi, taču Egle par to nebilda ne vārda.

Egli elektroinstalācijas
kā vēzis vēnas ēd.
Egle spīd, egle priecē,
egle bez saknēm mirst.

«Kur ir Ziemassvētki?» Jānis pajautāja. Cerēt uz nākamo gadu? Pateikt sev, ka tos labi var saskatīt arī šogad, te un tagad, vai varbūt noliegt visu un pasludināt par komerciāliem māņiem? Egle neatbildēja, un Jānis iedomājās vēlēšanos.

***

Man arī ir pati kvēlākā vēlēšanās. Un Tev ir. Visiem ir. Un kādas no tām noteikti piepildīsies, ja ļoti gribēsi. Tu esi labs cilvēks, ja spēj vēlēties kaut ko labu, kaut ko, kas no tiesas spēj kādu ielīksmot. Un nav pat svarīgi, vai tas/tā esi Tu pats/-i vai kāds cits; svarīgi ir, lai pasaulē būtu kaut par vienu laimīgu cilvēku vairāk.

Ja Tu par to atceries (arī) citās dienās, man prieks par Tevi. Taču zini — vienreiz gadā ir tāda Lielo Vēlēšanos diena. Tai pat nav jābūt tieši Ziemassvētkos, tai vienkārši ir jābūt. Un vēlēties taču var tik daudz.

turpinājums nākamgad »

egles (laikam)