Ziemassvētku pasaka

Bija Ziemassvētku vakars. Ārā lija lietus un sniga sniegs. Es sēdēju pie loga un raudzījos, kā mana pasaule pamazām pārvērtās bezveidīgā, bezkrāsainā, aukstā un slapjā substancē. Pa ielu šurpu turpu brauca smagās mašīnas, piekrautas pilnas ar Ziemassvētku kontrabandu. Tās ik pa brīdim iestiga nokrišņu masā un taurēja kā dumjas. Kaut gan - vai smagās mašīnas ir gudras? Kas zina.

Mans prāts bija tukšs un netveramu nojautu pilns kā vāveres sapnis. Vāveres sapni dzīvajā nekad neesmu skatījis, bet kādā izstādē redzēju to uzgleznotu. Gleznai nosaukuma gan nebija, bet es biju pārliecināts, ka tas ir Vāveres Sapnis. Bet tas nu tā.

Tā nu es vēros laukā pa logu, skatījos, kā pagalmā spēlējās bērni. Viņi taisīja sniega ložmetēju un sniega automātus, lai varētu uzbrukt mazajam diennakts veiklam, kas atrodas mājas pagalmā. Tam vajadzēja notikt Ziemassvēktu naktī pulksten divos - viņi taču piekliedza pagalmu tik cītīgi, ka jāšaubās, vai kāds, ieskaitot veikala īpašnieku, to nebija dzirdējis.

Un tad pēkšņi notika brīnums - uz mana loga palodzes nolaidās salavecis un teica, ka izpildīs manu viskvēlāko vēlēšanos.  «Gribu T-kreklu ar Spice Girls attēlu,» es teicu, un salavecis nokrita no palodzes. Par viņa tālāko likteni man nekas nav zināms.



© Janks 2002