Reaģējot uz Ķīnas politiku Tibetā un arī citiem incidentiem, kas aizēnojuši gatavošanos Pekinas olimpiskajām spēlēm, šur tur izskanējuši aicinājumi boikotēt olimpiādi, lai šādā veidā paustu attieksmi.
Latvija gan neko neboikotēs, Latvija grib olimpiādi — tāda ir mūsu valsts oficiālā nostāja. Neviens neliedz Latvijai gribēt olimpiādi un tajā piedalīties, taču veids, kādā šī vēlme tiek pamatota, liecina par izvairīšanos no līdzatbildības par notiekošo Ķīnas teritorijā.
Foto: Scanpix Sweden
«Mēs kategoriski esam pret jebkādiem boikotiem, jo no boikotiem, kas ir bijuši olimpisko spēļu vēsturē, cietēji bijuši vienīgi sportisti un ieguvēju nav bijis vispār,» saka Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis (runa ir par 20. marta «Neatkarīgās» vāka materiālu, kura sākums ar lēmumu pieņēmēju viedokļiem laikraksta interneta vietnē, šķiet, nav publicēts). «Vai olimpiskās spēles iepriekš ir novērsušas kādus karus vai cilvēktiesību pārkāpumus? Nē. Tās ir tikai ļāvušas to visu ieraudzīt un par to vairāk runāt.»
O, jā, runāt mēs patiešām varam šādi varam daudz. Pilnas avīzes ir ar Tibetu, pirms tam rakstīja arī par citām epizodēm, kurās kāds nepiekrīt Pekinas nostājai, ka Ķīnā viss ir labi un pareizi. Vienīgi kaut kā liekulīgi ir atzīt problēmas, bet darbos rādīt, ka viss ir kārtībā. Stīvens Spīlbergs, atkāpjoties no olimpiādes mākslinieciskā padomnieka amata, vismaz kaut ko darīja.
«Boikotēt ir ļoti viegls ceļš, ko iet, nedomājot par sportistiem, braukt, runāt, politiski risināt situāciju ir, protams, grūtāk,» saka sportists un deputāts Viktors Ščerbatihs. «Sportistiem vajag ļaut nostartēt un visas pasaules politiķiem piecelties aizbraukt un atrisināt tās citas problēmas. Es esmu sportists, es saprotu, ka es esmu politiķis, bet pēc olimpiādes es labprāt, kur gribiet, braukšu un runāšu, un aizstāvēšu visus cilvēkus un sportistus, bet šobrīd — es esmu sportists.»
Grūti ir būt vienlaikus polītiķim un sportistam, jo tas uzliek atbildību ne tikai parādīt labus rezultātus, bet arī paust attieksmi savā, partijas un valsts vārdā. Sportisti vecumu sajūt agrāk nekā citi, tāpēc katras olimpiskās spēles ir izšķirošas, lai piepildītu sportista sapni pēc panākumiem un atzinības. V. Ščerbatihs taču vēl desmitiem gadu nedosies uz olimpiādēm, līdz ar to izšķiršanās ir visai personiska — un, tā kā viņa sportiskais līmenis ir augsts, polītikas dēļ upurēt sapni ir grūti.
«Neatbalstu, ka politiķi sportistu vietā nolemj šādu jautājumu, īpaši, ja sportists visu dzīvi ir gatavojies startam olimpiskajās spēlēs,» saka Latvijas ārlietu ministrs Oto fon Štirlics. «Ja paši sportisti pieņem lēmumu par nepiedalīšanos Pekinas olimpiskajās spēlēs, tad tas ir viņu lēmums un politiķiem un līdzjutējiem tas jārespektē. Līdz ar to oficiālo varas iestāžu boikotu gaidāmajās šīs vasaras olimpiskajās spēlēs neatbalstu.»
Nevēlēšanās paust viedokli vairāk piederas nomenklatūras darbiniekam, nevis ministram. Lai gan neviens jau arī neteic, ka boikots ir pareizā reakcija, tomēr nepatīkams ir kopējais tonis: ja kāds lemj, lai lemj uz savu atbildību; es negribu, lai sportisti mani pēc tam ienīst.
Foto: Agence France-Presse
Lai kā lēmumu pieņēmēji to negribētu atzīt, stāsts par olimpiādi mūsdienās ir stāsts par polītiku — sākot no spēļu rīkošanas tiesību piešķiršanas un turpinot ar attieksmi pret rīkotāju. Iespēja sarīkot labas spēles valstij ir tikpat nozīmīga kā iespēja izcīnīt olimpisko medāli sportistam, un tā ir atkarīga ne tikai no labas gribas un dvēseles, kas tīra kā dimanta oliņa, bet arī no resursiem un polītikas prasmēm. Ieskatīsimies vēsturē.
Viens no olimpisko spēļu boikotu laikmetiem bija pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Plašus boikotus piedzīvoja Monreālas olimpiāde 1976. gadā, Maskavas olimpiāde 1980. gadā un Losandželosas olimpiāde 1984. gadā.
1976. gadā 33 valstis boikotēja olimpiskās spēles, protestējot pret to, ka Jaunzēlandei ir sportiska sadarbība ar Dienvidāfrikas Republiku. Dienvidāfrika kopš 1964. gada bija diskvalificēta no olimpiādes, jo nevēlējās atteikties no aparteīda polītikas. Tā kā Starptautiskā olimpiskā komiteja atteicās diskvalificēt arī Jaunzēlandi, vairāki desmiti valstu pieņēma lēmumu nepiedalīties olimpiādē. Jaunzēlandes olimpiskā komiteja gan norādīja, ka Dienvidāfrikā spēlē valsts regbija izlase, kam nav nekādas saistības ar olimpiādi.
1980. gadā Maskavas olimpiādes boikotu vadīja ASV, protestējot pret Padomju Savienības iebrukumu Afganistānā 1979. gadā. Uz Maskavu neaizbrauca 62 valstu komandas, no kurām dažas par iemeslu minēja nevis polītiskus iemeslus, bet ekonomiskas grūtības. Grieķija, Lielbritānija un Francija, lai gan oficiāli atbalstīja boikotu, tomēr ļāva saviem sportistiem uz sacensībām doties, ja tiem ir tāda vēlme. Vēl daudzu valstu vadītāji atklāšanas un slēgšanas ceremonijas laikā maršēja zem olimpiskā, nevis savas valsts karoga.
Losandželosas olimpiādes boikots pēc četriem gadiem jau bija likumsakarīga Padomju Savienības atbilde uz ASV gājienu. Tas gan nebija tik efektīgs, un PSRS aicinājumam nepiedalīties «pretpadomju propagandas dēļ» atsaucās 13 valstis. Zīmīgi, ka Irāna bija vienīgā valsts, kas boikotēja gan Maskavas, gan Losandželosas spēles. Mūžīgā opozīcionāre.
Tie, kas kopējā olimpiskajā ballītē nepiedalījās, rīkoja olimpiskās boikota spēles. 1980. alternatīvās spēles notika Filadelfijā, 1984. gadā spēles «Družba» notika Olomoucā (Čehoslovākija) un Maskavā. Šoreiz zīmīgā valsts bija Lielbritānija, kas savus atlētus sūtīja ij uz Losandželosu, ij uz Olomoucu.
Foto: Agence France-Presse
Līdz Pekinas olimpiādes atklāšanai ir palikuši četrarpus mēneši, un jau tagad droši teikt, ka neuzņemsimies riskus un atbildību par iespējamu boikotu, nozīmē paziņot Ķīnai, ka mēs jau nu ķīniešu un savu sportistu cerības nepievilsim. Savukārt Monreālā dažas valstis par boikotu izlēma pāris stundas pirms atklāšanas ceremonijas, tādējādi līdz pēdējam brīdim nepametot diskusiju kaujaslauku.
Ko tikmēr dara latvieši? Latvieši esot gatavi runāt, bet nerunā, esot gatavi visu risināt kaut kad pēc tam, gaida vien Eiropas Savienības nostāju, taču nemēģina šo nostāju ietekmēt. Latvieši, redz, negrib olimpiādi polītizēt. Nesenā olimpiskā boikota vēsture rāda daudz dažādus protesta variantus, taču mēs ilūzijās par pasākuma apolītiskumu, attieksmi drošības pēc nepaudīsim. Mēs pat necentīsimies iesaistīties šajā diskusijā (bet teiksim, ka esam gatavi iesaistīties), un par to ir visvairāk žēl.
Iespējams, ka protestam nekad arī nav bijis tiešas ietekmes strīdīgā jautājuma risināšanā, taču boikots ir vienprātības un saprašanās zīme valstu grupu vidū. Dažas valstis zināja, ka tām nepatīk iebrukums Afganistānā, kas tik ļoti kontrastē ar olimpisko ideju par mieru un vienotību pasaulē. Citas valstis zināja, ka tām nepatīk tas, ka tās citiem nepatīk. Tā vismaz nav liekuļošana, aizbraucot uz olimpiādi un tēlojot, ka mēs te tagad cilvēcību visi kopā svinam ar makdonalda un kolas logo priekšplānā.
Nav taču nekādas vienotības. Un, ja nav, bet mēs braucam uz turieni, neskatoties uz ekoloģiskajām šausmām, Tibetas piekaušanu un visu pārējo, kas mums vārdiski nepatīk, tā vietā, lai pateiktu, ka mums tas nepatīk — vai nebūtu prātīgāk olimpiādi pārdēvēt par Izlikšanās spēlēm?
Varam izlikties, ka notiekošais rīkotājvalstī mūs neskar, taču, atbraukuši kā vienojošā sporta notikuma dalībnieki, mēs ar savu daļu atbildības un piekrišanas tomēr uzņemamsimies. Lai arī kā to negribas atzīt.
Atsauces saite:
kā teiks EU, tā būs. un vispār, mums taču jāatbalsta olimpisko spēļu rīkotājvalsts cīņā pret dumpiniekiem-nemierniekiem. nav mums mugurkaula un viss.
es arii necieshu sho bezmugurkaulinieku attieksmi un muuzhiigo zelta viduscelju mekleejumus. Valsts bez principiem un savas nostaajas paliek tik par taadu peshku lielajaa politikas shahaa. It sevishkji muusu gadiijumaa, kad nav ne banku, ne naftas, ne gaazes kaa citaas dazhaas liidziiga izmeera valstiis. Ja jau Latvijai lemts buut taadai siikai valstelei, tad vismaz vareetu ar paceltu galvu izteikt savu viedokli, nevis liist d***aa visiem peec kaartas. Skumji…
Klikšķini, lai palielinātu
Šomēnes žurnālā «Santa» ir Santas Ančas intervija ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu. Bez sagaidāmās I. Sudrabas darba godināšanas sarunā abas dāmas vērpušas arī dažādus sievišķīgus pavedienus, tai skaitā par mūsdienu vīriešu vājumu. Šis un arī kādi nosacīti privāti jautājumi rada interesantu efektu: valsts kontroliere, kas publiskajā telpā parādās barga un kritiska, lasītāja uztverē saduras ar šīs intervijas varoni, kuŗa rādīta gaiša, smalka, izsmalcināta, mākslinieciska un sirsnīga. Arī fotogrāfijās viņu mēģināts parādīt atšķirīgu no ierastā.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Inguna Sudraba »
