Jegors Ļetovs

Nomira. Jegors Ļetovs nomira. Sirdslēkme. Kā jau kārtīgs panks, līdz pensijai neaizvilka — no dzīves dziesminieks šķīrās 43 gadu vecumā. Ziņa par Krievijas kulta mūziķa Ļetova nāvi šā gada 19. februārī pie mums izskanēja klusiņām — vai nu redaktoriem šis vārds neko neizsaka, vai arī Ļetova agrākie politiskie uzskati liek ignorēt viņa devumu un paklusēt.

Dažkārt Ļetovs dēvēts par Krievijas pirmo un vienīgo pankroka pārstāvi. Arī ja nemētājamies ar tik skaļiem apzīmējumiem, jebkurā gadījumā viņš ir viens no tiem, kas visspēcīgāk ietekmēja šī novirziena veidošanos un attīstību Padomju Savienībā pagājušā gadsimta 80. un Krievijā 90. gados. Viņš, šķiet, bija vienīgais Krievijas pagrīdes (underground) pārstāvis, kam izdevās iegūt atpazīstamību Krievijā un ārpus tās robežām.

1984. gadā Ļetovs dibināja grupu Гражданская оборона, un līdz savai nāvei viņš bija tās līderis un vienīgais patstāvīgais dalībnieks. Līdz 2007. gadam grupa izdeva vismaz 44 albumus, un beidzamais studijas ieraksts bija 2007. gadā izdotais Зачем снятся сны. Šā gada sākumā Ļetovs pavēstīja, ka pēdējais albums paņēmis visu, un tā kā viņa princips ir neatkārtoties, iespējams, jaunu albumu vairs nebūs.

Sākot mūziķa karjeru, Ļetovs izsmēja padomu režīmu — un līdz PSRS sabrukumam «Гражданская оборона» bija pretpadomju rokgrupa, kas iestājās pret militārismu, diktatūru, sistēmu, karu Afganistānā un citām vēlīnā padomju laikmeta parādībām. Piemēram, 1988. gadā Ļetovs dziedāja:

А при коммунизме все будет заебись,
Он наступит скоро, надо только подождать,
Там все будет бесплатно, там все будет в кайф,
Там наверное вобще не надо будет умирать.

Savukārt 90. gados pankam uznāca nostalģija pēc pagājušajiem laikiem, un viņa draugu pulkā parādījās komūnisti un nacionālisti. Vēlāk draudzība ar nacionālboļševikiem un to vadoni Edvardu Ļimonovu bija politisko uzskatu evolūcijas augstākā virsotne. Ļetovam kā nacionālboļševikam tika liegta iebraukšana Latvijā, un 2000. gadā viņu aizturēja Zilupes robežkontroles punktā. Ironiski, ka partija «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» Ļetovu uz sevis rīkotu pasākumu bija aicinājusi kā «civilās aizsardzības» instruktoru. Programmā bija paredzēts aplūkot tēmas «Ļetovs kā tāds», «Cīņa ar stipri spirtotiem dzērieniem», «Barošanās ar sauso paiku» (LETA, 28.09.2000). Atcerēsimies, ka tas bija nacionālboļševiku ziedu laiks — šajā pašā gadā nacionālboļševiki uz dažām stundām ieņēma Pētera baznīcas torni.

Mēs, protams, varam vērtēt cilvēku pēc viņa politiskajiem uzskatiem un ar aizdomām skatīties uz Ļetovu kā Latvijai vēsturiski netīkamas ideoloģijas nesēju. Taču ir visai likumsakarīgi, ka pankroks kā radikāla anti- kustība pret konvencionāliem sociālajiem, politikas un ekonomikas principiem Ļetovu noveda radikāļu rindās. 1994. gadā Ļetovs kļuva par vienu no nacionālkomūnistiskās roka kustības «Русский прорыв» līderiem, savukārt laikposmā no 1994. gada aktīvi atbalstīja E. Ļimonova vadīto Nacionālboļševiku partiju, un viņam bija partijas biedra karte ar 2. numuru. Protestēt vajadzēja, un, jo trakāk, jo labāk.

Par spīti 80. gados izvērstajai darbībai pret padomju režīmu, Ļetovs sevi uzskatīja par patiesāko komūnistu. Tomēr 2004. gada februārī viņš oficiāli paziņoja, ka pārtrauc sakarus ar politiskajām kustībām.

«Гражданская оборона» (it īpaši agrīno gadu) skaņas iezīme ir minimālisms, asas ģitāras skaņas un brīžiem ķērcoša Ļetova balss — lai klausītājs neaizmirstu, ka ne jau skaistu mūziku, bet gan pasaules sāpi un viedokli viņš ir nācis klausīties. Paaudze uzauga viņa protestu skaņās, bet nu plastmasas pasaule kārtējo reizi ir uzvarējusi.

Пластмассовый мир победил.
Макет оказался сильней.
Последний кораблик остыл,
Последний фонарик устал.
А в горле сопят комья воспоминаний...

О-о, моя оборона —
Траурный мячик незрячего мира
О-о, моя оборона —
Солнечный зайчик стеклянного глаза
Солнечный зайчик дешевого мира.
О-о, моя оборона.