Žurnālistika ir profesija, kurā strādā pozitīvi domājoši cilvēki. Žurnālisti spēj rast prieku (citu) nelaimē un iepriecinošo arī bēdīgākajās situācijās: nu, ko, būs vismaz, par ko uzrakstīt (sk. ilustrāciju).
«Latvijas Avīze» šodienas numurā sniedz arī kādu citu patiesību: sliktais par kaut ko negatīvu kļūst tikai tad, ja par tādu tiek nosaukts. Pērnā gada decembrī «Latvijas Avīzes» žurnālists Toms Ancītis, mēģinot pārbaudīt, kā darbojas Dzīvesvietas deklarēšanas likums, centās deklarēt dzīvesvietu bijušās prezidentes Vairas Vīķes Freibergas dzīvoklī, Brīvības ielā 38-7. Šī eksperimenta daļa neizdevās, jo reģistrācijas nodaļas darbiniecei radās aizdomas par šmaukšanos, savukārt kāda sabiedrībā nezināma cilvēka dzīvoklī žurnālists varēja deklarēties bez problēmām.
Šādi jociņi ir nieki, kamēr tiem nesāk piedēvēt kādus deviantus vērtējumus. Kad žurnālista piedzīvojumi tika nodrukāti avīzē, viņu uzaicināja sniegt paskaidrojumus Rīgas pilsētas pašvaldības policijā, un tur tika sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols. Savukārt Rīgas domes administratīvās komisijas Centra rajona apakškomisijas sēdē trešdien žurnālistam tika piespriests 100 latu liels naudas sods.
«Sodam ir arī audzinoša funkcija. Profilakses nolūkos tie nebūs pieci lati, kā jūs par izplatītākajiem sodiem šādos pārkāpumos pats minat savā rakstā, bet simt latu. Pirms pārkāpt likumu, tas arī citiem liks padomāt par iespējamām sekām,» pirkstu pakratīja komisijas priekšsēdētājs Raimonds Lomikovskis. Citiem vārdiem: Tom, ja nevēlies nepatikšanas, atceries, ka neviens pasaulē nav labāks taisnības meklētājs par mani.
Lai arī cik bēdīgs šis stāsts nebūtu, tas ilustrē principu, kas minēts raksta sākumā: žurnālisti ir pozitīvi ļautiņi, un arī no nelaimē atradīs laimīti.
— nııtŕø
Raksturvārdi: cirkus, karikatūra, ziņas
Atsauces saite:
Vakar noskatoties sižetu Panorāmā momentāni atausa atmiņā nepatikšanas ar savu pasi (kā vēlāk izrādījās, nezināms “labvēlis” birojā bija paņēmis, lai iemestu kādā pastakastē).
Atpakaļ uz Latviju pēc jaunas; par cik godīgi pateicu, ka nezinu, kas notika (nedomāju, ka esmu nozaudējis, bet nevaru apgalvot, ka nozaga) – administratīvā komisija… Staigāšana, nīkšana gaidot. “Lietas” spriešana:- apmēram kā sižetā. Komisija: divi cilvēki. Ls10 sods. Priekšnieks, viens visnotaļ omulīgs un saprotošs vīrs, beigās izrakstot kaut kādu papīru painteresējās, ko es tur darot, kā tur tas un šis; un beigās izskaidroja:- nevajadzēja mocīties, vajadzēja teikt, ka nozaga. Varbūt man tikai likās, bet ar tādu kā drusku taisnojošos pieskaņu.
“Sodam ir arī audzinoša funkcija…” Tjā… :)
Nemākam mēs diskutēt. Tas pats par sevi varbūt pat nebūtu nekas ārkārtējs pārprastās demokrātijas apstākļos. Taču man šķiet gaužām nenopietni, ka Dombura raidījumu «Kas notiek Latvijā?» dēvē par publiskajām debatēm, lai gan tur nav ne vēsts ne no publikas, ne debatēšanas. Publika ir vien pie ekrāniem, kāri sekojot izklaidējošajam raidījumam. Tik tiešām – informatīvi izklaidējošajam, jo citas funkcijas no tādas augstu kungu un dāmu parunāšanas nudien nav.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu diskusijas »
