«Sveiks, kā tevi sauc?» jautāja Cilvēks ar Apgarotu Sejas Izteiksmi, nosaukdams arī savu vārdu, ko tajā pašā brīdī aizmirsu. «Negribi atnākt pie mums šovakar uz kristīgo klubu? Tur būs pravietis no Amerikas, daudz jauniešu!» aizgrābtā balsī teica Cilvēks. Pastāstījis par lieliskajiem iespējamajiem pravietojumiem, par jauko sabiedrību un dabūjis manu izvairīgo atbildi, ka labas apstākļu sakritības rezultātā uz daudzsološo pasākumu noteikti aiziešu, Cilvēks ar Apgaroto Sejas Izteiksmi aizgāja tālāk, laikam runāt ar citiem pazudušajiem un uz ceļa novietojamajiem cilvēkiem.
Ak, bet dzīve taču ir nežēlīga, un no savām maznozīmīgajām gaitām brīvs tiku vien stundu pēc daudzsološā Notikuma sākuma, tomēr garām iedams, iemeta skatu logā, aiz kura notika Pasākums. Daži stāvi tur patiesi vīdēja. Bet es tā arī neuzzināju nevienu pravietojumu, neiestājos nekādā reliģiskā organizācijā un turpinu dzīvot savu nepareizo un tukšo dzīvi.
— Janka
Atsauces saite:
«Un ballītē tu satikies ar meiteni no Slokas, pēc Lielupes tā smirdēja, un naftā bij’ tai rokas,» — tā skan kāda no Roberta Gobziņa klasikas dziesmām. Slokā pašlaik Lielupe nesmird, celulozes un papīra fabrika ne tikai ir jau sen slēgta, bet arī pa pusei nojaukta, savukārt pa apdzīvotās vietas ielām klejo noslēpumains politiskās pretošanās gars.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Sloka pēc rūpnīcas »
