ielas vecīši

«Klausies, kur te tuvumā kāda šnabja bode?» Baznīcas ielā mani uzrunāja kāds pensijas vecuma cilvēks ar bifokālajām brillēm (bifokālo aceļu nēsātāji pieder pie pārcilvēkiem, jo uz visu spēj vienlaikus skatīties gan no tuvuma, gan tāluma). «Kompanjons jau pirms brīža aizskrēja, bet tā arī atpakaļ nav rādījies,» viņš paskaidroja savu sāpi, un es ieteicu laimi pameklēt Dzirnavu ielā uz Barona ielas pusi. «Vells, tepat visi strādā, bet, kur šnabi nopirkt, tā arī nezina,» vīrs uz atvadām vēl nosodījās, un es nesapratu, vai arī pats esmu pieskaitīts pie šī rajona strādniekiem.

Tomēr daudz laika tamlīdzīgām pārdomām neatlika, jo pēc kādiem metriem, kamēr gaidīju pie sarkanās gaismas, lai šķērsotu Brīvības ielu, pie manis piemeimuroja cits vecītis, kas pašlaik acīmredzot nodarbojās ar pēdējo kultūras žņaugu izpausmju nodzeršnau. «Nu, čjo, strašna idķi?» viņš apjautājās. Pēc brīža vecītis jau atradās uz ielas un, rādīdams ar pirkstiem uz mašīnām, kas tuvojās, devās uz otru malu. Šajā brīdī tuvāk par desmit metriem neviena mašīna gan pietuvojusies nebija, tāpēc, ja neskaita paša vecīša kolorīto personu, nekā aizraujoša te nevarēja saskatīt.

Ticis līdz otrai ielas malai, vecītis paplātījās par savu veikumu un apņēmīgi, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, devās atpakaļ. Ielas vidū iedevās zaļā gaisma un viņa varonības izrāde draudēja izgāzties pilnībā. Arī es beidzot devos uz ielas otru pusi, taču ielas vidū mēs atkal satikāmies. «Mņe ņe strašna, ja huj lažil,» vecītis paskaidroja. «Nada biķ hrabrim, a ņe trusom.»

Izpratnes par to, kas ir drošsirdība un kas bailīgums mēz būt dažādas, tomēr pašnāvnieki gan man allaž ir patikuši.