santīms uz ietves

Viena no pazīmēm, kas liecina, ka no sociālisma esam pārcēlušies uz kapitālismu, ir tas, ka mainījusies attieksme pret naudu. Lai gan ļaudīm naudas nekad nav gana daudz, tomēr, ja runa ir par sīkām naudas summām, atšķirība ir jūtama.

Atrasta kapeiciņa ir laime, bērnībā pamācīja vecāki. Un šķita tikai pašsaprotami, ka uz ielas ieraudzītu vienkapeiku cilvēks pacēla un ielika makā. Skolā gan mani pamācīja, ka šis likums neattiecas uz trīskapeikām, jo tās nesot nelaimi, tāpēc atrastas trīskapeikas es atdevu citiem.

Mūsdienās stāvot dižveikalu kasu rindās, šad tad var redzēt, kā cilvēkam no rokas vai maciņa izkrīt kāds santīms vai cita niecīga naudas zīme. Un tik reti ir gadījumi, kad pazaudētājs noliecas un cenšas naudu uztaustīt. Kas tad tur, pāra santīmi. Un, ka redzam uz ielas kādam izkritušu monētu, tieši tas pats – kas gan ņems pretim tādu saskrambātu nobružātu naudu, un pasperam ar kāju.

Šķiet, vienīgie, kas vāc katru santīmu, ir ubagi, kuriem tās, spriežot pēc plastmasas glāzītēs un šķīvīšos sabērtajiem un atstātajiem grašiem, ir pamata nominālvērtības. Tikai maznodrošinātie mūsdienās atļaujas meklēt pudeles, pacelt santīmu un nobubināt: santīmu nekrāsi, pie lata netiksi. Pārējiem sauklis ir cits: miljons te, miljons tur, un drīz kopumā tas sāk izskatīties pēc naudas.

Lūk, ar ko atšķiras mūsdienu sabiedrība no tās, kādā dzīvojām pirms 20 gadiem: lai gan naudas nepietiek abās, tomēr vienā mēs ceram uz laimīti, bet otrā skaitām un rēķinām, vai ir vērts.