Vakar visi, kas klausās vienādās radiostacijas, lasa līdzīgos portālus un tver to vienādos ziņu izlaidumus, uzzināja, ka «Austrālijas sabiedrība sašutusi par to, ka Austrālijas Karaliskā jūras kara flote finansē jūrnieču krūšu palielināšanas operācijas». Tās tiekot apmaksātas rūpēs par jūrnieču psiholoģisko stāvokli. Kā nekā, «zinātnieki ir noskaidrojuši», ka krūšu implanti vairo pašapziņu (un pie viena arī seksualitāti).
Šī ziņa tika pasniegta kā «savādi gan» vai «jocīgā» ziņa, ar kādām ziņu redaktori mēdz izskaistināt visnotaļ nopietnos ziņu izlaidumus un attaisnot šī masu saziņas līdzekļu veida primāro funkciju: cīnīties par uzmanību ar izklaides elementu palīdzību. Ziņas formāts paredz, ka pēc šīs ziņas izlasīšanas lasītājs un klausītājs kusli pasmaidīs, nodomās «re, kā» un pēc brīža visu aizmirsīs. Taču jautājums tomēr ir nopietnāks un skar ne tikai tādas pretrunīgi vērtētas aktivitātes kā krūšu palielināšanas operācijas, bet gan tās finansējošās institūcijas pastāvēšanas jēgu.
Informācijai par operācijām izskanot, kritiķi, piemēram, opozīcijā esošās Austrālijas Darba partijas pārstāvis Džoels Ficgibons norādīja, ka «krūšu palielināšanas operāciju veikšana par nodokļu maksātāju naudu ir apšaubāma prakse». Interesanti, vai armijas uzturēšana pati par sevi nav apšaubāma prakse? Spriedums par krūtīm vienlaikus ir atbilde arī uz šo jautājumu.
Ne jau savas mājas Rietumu civilizēto valstu karavīri mūsdienās aizsargā, bet karo svešās zemēs ar neskaidriem labajiem un sliktajiem. Austrālieši kā ASV sabiedrotie piedalījās Vjetnamas karā, austrālieši pret tālibiem karo Afganistānā; Austrālijas valdība atbalstīja ASV iebrukumu Irākā 2003. gadā — tā bija viena no četrām valstīm, kuras armija tieši piedalījās Sadāma Huseina režīma gāšanā.
Neesmu soģis, kas pasludinās, vai valdības lēmums kādā karadarbībā atbalstīt vienu vai otru pusi būtu nešaubīgi vērtējams kā kļūdains un nosodāms (visgudro, kas uz šādu izšķiršanu ir spējīgi, nekad nav trūcis). Taču – tikpat vienkārši vai grūti kā izskaidrot, kāpēc kādas zemes karavīriem ir jākaro amerikāņu vai kādas citas varas karā, ir pamatot, kāpēc šīs zemes karavīriem vajag kuplas krūtis.
Kamēr kādai zemei šķitīs normāli iesaistīties karadarbībā ar valsti, kas to neapdraud, tikmēr izdevumi patronām un tankiem būs tikpat (ne)attaisnojami kā sievišķo formu koriģēšanai.
Atsauces saite:
Foto: Miks Latvis, CC.
Ja Jēzus atgriezīsies, vai tiešām mēs viņu novāksim vēlreiz? Tas ir atkarīgs no šī apgalvojuma interpretācijām. No vienas puses, Jēzu nogalināt ir ļaunums, un, ja mēs to izdarīsim, tas nozīmē, ka neko neesam iemācījušies pēdējo divu gadu tūkstošu laikā. Mēs līdz galam sagrausim kristīgās reliģijas priekšstatu par labo pasaulē un par to, ka Jēzus upuris nav bijis veltīgs — jo būsim pateikuši, ka viņam tā pūlēties nevajadzēja.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu prieka vēsts un nogalēšana »
