Universitātēs plaģiāta jautājums jo gadus kļūst jo aktuālāks. Par spīti tam, ka plaģiāta atklāšanas gadījumā students tiek no skolas izslēgts bez tiesībām tur atgriezties, ir daudzi, kam sakopēt pāris no internetā pieejamus tekstiņus ir pieņemama rakstīšanas prakse.
Visvieglāk plaģiātu ir atklāt, ja par izejas materiāliem tiek lietots avots, kas ir tanī valodā, kādā darbs jāiesniedz. Senos laikos, kad materiāli nebija pieejami digitālā formā, cilvēki tos pārrakstīja un pārstāstīja, pielāgoja, un tik lielas problēmas neradās. Tagad viņi derīgo tekstu pārkopē un nenoformē kā citātu, labākajā gaidījumā tikai trīs lappušu garam pārkopējumam galā pieliek atsauci. Taču tas tāpat ir plaģiāts, jo nav darba autora patstāvīgi veidots teksts.
Labā ziņa pārbaudītājiem ir tā, ka internets ļauj daļu no šādām praksēm kontrolēt. Ieraksti meklētājā aizdomīgu teikumu, un uzzināsi, vai gadījumā autors nav pārlieku iedvesmojies no citiem. Tāpat pie mums jau sāk izmantot datorprogrammas plaģiāta meklēšanai.
Vienlaikus interneta lietošana rada jaunu neskaidrības problēmu. Ja pasniedzējs atklāj kādu tīmekļa lapu, kurā ir rakstīts uz mata tas pats, kas iesniegtajā darbā, kā uz to skatīties? Varētu būt tā, ka vērtētājs ir pamanījis autora slepeno žurnālu, un tad būtu tikai jautājums par autortiesībām (LU studiju darbiem ir dalītās autortiesības — daļa pieder universitātei, daļa autoram, un bez otra atļaujas darbu apkārt nedrīkst vazāt) — vai pašplaģiātu.
Ja žurnāla autors tomēr ir kāds cits, nevis darba iesniedzējs, pastāv iespēja, ka autortiesības viņš neprasīs ievērot — piemēram, gadījumos, ja to paredz izvēlēta licence. Tas gan nenozīmē, ka šādu darbu kāds cits var uzdot par savējo un pelnīt punktus augstskolā. Bet varbūt tieši žurnāla autors ir zaglis, nevis darba iesniedzējs? Nav grūti iedomāties situāciju, ka žurnāla autors, rakņājoties pa zināma cilvēka svešiem failiem, atrod kaut ko noderīgu savam internetžurnālam. Un tad vairs nepateiksi, kurš ir zaglis, bet kurš upuris. Tiesu darbi kļūs aizvien populārāki.
— nııtŕø
Raksturvārdi: academia, jaunie_mediji
Atsauces saite:
Pornogrāfija ir komunikācijas forma, ar kuru mūs var efektīvi uzrunāt un uz ko mēs vairāk vai mazāk naski atsaucamies. No paaudzes paaudzē pret seksuāli eksplicīta satura informācijas apmaiņu, arī iekļaujot to pašreprezentācijā, mēs izturamies jo iecietīgāk. Tas ir gan tāpēc, ka mums tā patīk, gan tāpēc, ka nav daudz tādu, kam tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu pāris vārdu par pornogrāfiju. 2. daļa »