Nakts tveice pēc lielu retu lāšu lietus, un ceriņi tik bezkaunīgi smaržo. Gluži kā agrāk, iespējams, kā katru gadu — pilna pilsēta ar smaržām, ceriņi, kastaņi un ābeles ar savu gaisu uz brīdi iekaro pilsētu. Pēc tam pilsētu pārņem sakarsis asfalts un sviedru lāsītes uz sejas un lejup pa muguru.
Šodien pilsētas centrā mani angliski uzrunāja kāda sieviete. Viņa sacīja, ka gribot uzzināt, ko latvieši domā par Dievu. Būdams sirdī sociologs, sacīju, ka nav man skaitļu par ateisma un kristīgā fundamentālisma popularitāti. Bet viņai jau nevajadzēja procentes, viņai vajadzēja viedokli.
Sieviņa visu ko jautāja — kas ir Dievs, kur viņš ir, par baznīcām, par patiesību, taču, jo vairāk ritēja minūtes, jo mazāk jautājumu viņa uzdeva, tā vietā sieviņa, ar aizgrābtu sejas izteiksmi vērdamās kaut kur tālumā, stāstīja, kāds Dievs ir un kāpēc Jēzus nomira.
Un tad es pajautāju, vai viņasprāt pasaule iet greizā virzienā. Viņa atbildēja, ka cilvēki iet nepareizu ceļu, jo ceļ savas dzīves uz smiltīm, uz laicīgām parādībām — veido karjeru, ģimeni, krāj naudu, tiecas pēc slavas un izklaides, taču nedomā par būtisko, par mūžīgo. Un tad es, joprojām būdams sirdī sociologs, pajautāju, vai mūsdienu pasaule (cilvēki) iet nepareizāku ceļu nekā pasaule (cilvēki) pirms, teiksim, simts gadiem. Sieviete sacīja, ka jā, jo ļaudis kļūst aizvien bezdievīgāki, aizvien vairāk atvirzās no tā nost. Viņa par to pārliecinājusies gan savās mājās Austrijā, gan te, Rīgā.
Braucot mājās, es sapratu, par ko ir stāsts. Kristieši pārmet, ka nepievēršamies mūžīgajam, bet tērējam savu dzīvi visam citam, pēc reliģiskā universālisma skalas mazsvarīgam. Kristieši pārmet, ka šādi veidotas dzīves ir smiltis, kas izirs laika vējos. Kristieši pārmet, ka rīkojamies, lai dzīvi uzlabotu šeit un tagad, nevis ieguldām nākotnē, jo nākotne ir bankas maksājums katru mēnesi nevis jau pāris tūkstošus gadu nemainījusies patiesība. Tāpēc mēs ejam nepareizi, tāpēc iznāk, ka netiekam pa šaurajiem vārtiem tur, kur Autors gribētu redzēt mūs visus.
Tas viss ir tāpēc, ka vismaz no šejienes var iedomāties arī citus vārtus, un mums ir tiesības meklēt un neatrast.
Atsauces saite:
Es Tev pateikšu, kura ir vislabākā ēdnīca Rīgā — tā ir autobusu parka «Imanta» «Tālava» kafejnīca Vestienas ielā. Nezinu nevienu citu iestādi, kurā
vēl būtu saglabājies tāds padomju laika interjers. Nomācošā eiroremonta
mocītajiem ļaudīm šī vieta varētu būt gana labs patvērums. Paplātes,
masīvās stikla glāzes (granjonkas), no kurām var dzert kompotu, uz
vietas ceptas bulciņas par 9 santīmiem, ieplīsušas krūzītes, sienas
klātas flīzītēm un augstās mākslas gleznojumiem, griesti no režģa un
dienasgaismas spuldzes.
Labierīcības atrodas kaut kur dziļi pagrabā un vienkārši mirstīgie tur nemaz netiek klāt, jo jāiet ir cauri visādām dienesta ejām. Toties galapunktā — roku žāvētājs (kaut kas cits, nevis «Vējelis»), kas pūš aukstu gaisu.
Tomēr prieki nebūs ilgi — patīksminājies pārdevējām par šo jauko vietu, uzzināju, ka pēc jaunā gada te visu kapitāli izremontēšot un pagātnes spožums pazudīs. Pagātne kļūs par netveramu pagātni.
Ceru, ka vēl pāris gadiem Rīgā kāds tomēr sapratīs, ka nostalģija ir komerciāls jēdziens un parādīsies arī kāda augsto interjeru nogurdināto personu pulcēšanās vieta.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu gluži kā agrāk »
