kauli

Vakar ļaunās acs uzlicēju un citu nelabvēļu dēļ kaut ko sev laikam salauzu. Labi ļaudis izsauca ātros, atbrauca glīta un mierīga māsiņa. Pirmais šoks — kā, man taču tagad plecos visas pasaules ciešanas, kā var kaut viens cilvēks būt tik mierīgs, viņam ir jāšausminās tāpat kā visiem pārējiem man apkārt. Bet nē, viņa nezaudēja galvu, iešpricēja kaut kādu morfiju un aizveda uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Pa ceļam morfijs beidzās un es, mēģinot nepazaudēt vēl atlikušos kaulus, ar visu savu būtību sajutu Rīgas ielas — ātrās palīdzības busiņš tomēr nav nekāda lidmašīna, un ielas nav skrejceļš.

Pa ceļam varēju klausīties ātrās palīdzības ekipāžu sasaukšanos, un vislabāk man patika ziņa, ka Pļavniekos vienam apakšējo ekstremitāšu arteriāla asiņošana, un vēl vienam narkotiku pārdozēšana.

Slimnīcas uzņemšanas nodaļā strādā divu veidu personības: džeki, kuriem apkārt notiekošais ir pilnīgi vienaldzīgs (tos var atpazīt pēc austiņas ausīs un flegmatiskām kustībām) un tādi, kam aizraujošs un interesants šķiet katra pacienta gadījums. Man trāpījās otrā tipa jaunieši, tāpēc, sāpēs īdot, vajadzēja atkal un atkal stāstīt par ļauno aci un visiem nelabvēļiem, kuru dēļ esmu šādā stāvoklī nonācis. Viņi klausījās un runājās, it kā es šeit uz tērzēšanu būtu ieradies, savukārt māsiņa datorreģistrētāja visu pierakstīja.

Pilnīgi labo iespaidu sabojāja kāda vecāka kundzīte — tā vietā, lai kādam nabaga cilvēkam parādītu, kur atrodas rentgens, uzbļāva, lai lasot, kas uz durvīm rakstīts. Uztaisīju rentgenu un, kamēr gaidīju kaulu salicējus, kas man pievērstu uzmanību, ar savu skeletu galā tiku pats. Tas speciālistos, kas mirkli vēlāk bija plānojuši man pievērsties, izraisīja nelielu vilšanos. Viens no aizrautīgajiem dakterētājiem izrakstīja man drapes, nosūtīja vēlreiz uz rentgenu — «uztaisīt kontroli», un varēju streipuļot ārā pa slimnīcas durvīm.

Sliktie manas beigas nesagaidīs. Labie gan.