Ir kāds filoloģisks vīruss, kas man izraisa nelabumu -- tas infocē, izmantojot vārdu «blogot». Ar to apzīmē latviešu valodas barbara darbību, kādā laika posmā rakstot dažādus vārdus un, vēlams, teikumus savā «blogā». Jā, jā, manas un manu domubiedru kustības «mosties» sāpes par latviešu valodu ir nieki, kad mainās laikmets un tehnoloģijas normalizācijas rezultāts kļūst par ikdienu. Viss ir nieki, taču ar komplikācijām galā jātiek pašiem.
Ak, kur vairs saules pielietā 2002. gada vasara, kad darbu sāka «Sviesta ciba»? Ļaudis ātri vienojās, par jēdziena «interneta dienasgrāmata» formas ierobežotību un izdomāja jēdzienu «interneta žurnāls». To visādā ziņā var dēvēt par neparastu gadījumu, jo datorcilvēki, kas bija pirmie tehnoloģijas un iespēju nesēji tautā, nepārņēma anglisko vārdu, bet izgudroja vietējo versiju.
Pērn nāca otrais vilnis, ko var raksturot kā tehnoloģijas normalizāciju. Tas nozīmē, ka interneta žurnālus aizvien plašāk izmantoja ne tikai indivīdi, bet arī uzņēmumi, tādējādi būtiski sekmējot parādības popularizēšanos un formējot priekšstatu par tās būtību un iespējām. Šie otrreizējie atklājēji jau bija cita paaudze, tā vairs nebija «Sviesta ciba», kas zināja latviskojumu. Līdz tam bija žurnāli, tagad ir «blogi» un mēle liekās zilbēs vairs netiek mežģīta.
Nerunāsim par to, ka «blogs» ir indivīdiem, privātpersonām, kam ar terminoloģijas komisijas un citu jaunvārdu darinātāju palīdzību jau sen ir pie kājas kaut kāda tur latviešu valoda. (jā, «emuāri» bija tas, ar ko Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija varēja paspīdēt un demonstrēt nesapratni, ka šis formāts ir kas vairāk par elektroniskiem memuāriem). Ak, ko tu, «blogi» ir arī LETAi piederošajai nozare.lv un vDienai. Nospļauties par latviešu valodu, visi taču «blogo», wiii!
Un laikrakstā lasot, ka «v-Dienā sāk blogot politiķi», vienīgais, kā man pietrūkst, ir papīra maisiņa un kādas drapes pret nelabumu.
Taču šeit -- šeit joprojām tiks lietots tikai jēdziens «interneta žurnāls», līdz bezcerība un publikas neizpratne par tā jēgu nogalinās arī mūs.
— nııtŕø
Raksturvārdi: tīmekļa_žurnāli, valoda
Atsauces saite:
Skatoties Liepājas teātra izrādi Pūt, vējiņi!, pirmo reizi pa īstam apjautu plaisu starp literātūras klasiku un mūsdienu sabiedrības vērtībām un tikumiem. Precīzāk, plaisu, kurai tur būtu jābūt, bet man nav nekādas pārliecības, ka tā tur nudien ir atrodama.
Šis un daudzi citi mūsu kultūras pazīstamie darbi skatītājos rezonē, viņi šos stāstus uzņem ar aplausiem un patiku. Taču derētu atbildēt uz jautājumu, vai tas ir tāpēc, Rainim un citiem klasiķiem ir brīnišķīga valoda un labs personāžu veidotāju un stāstītāju talants, vai arī tāpēc, ka mums ir pieņemams un ar mūsu reālās dzīves pieredzi salāgojams šo darbu saturs un tajos atainotās sabiedrības normas un ieražas.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Disfunkcionālās attiecības un kultūra »
