Ticēt Holivudai

Spožā un košā ASV Kinoakadēmijas balvas pasniegšana ir kā plastmasas pasaules mēģinājums pierādīt, ka tā ir īsta. Asaras taču ir īstas, lieli onkuļi, kas vairs nespēj parunāt pēc zeltītas 34 centimetrus augstas statujiņas saņemšanas, lielas tantes pateicas visiem, ko vien spēj atcerēties, Dievu un māti ieskaitot — īsti.

Protams, ka tas viss ir īsts. Daļai cilvēku, kas «Kodak» teātri pameta ar zobina stutētāja statueti rokās, šis ir augstākais gods, kādu vien viņi spēj iedomāties par darbu kino jomā. Viņi, kuru darbus pavada doma sasniegt virsotni, pēc virsotnes sasniegšanas izplūst asarās. Viņi, kas visādi citādi ir tikai lelles, leļļu mākslinieki un leļļu dīdītāji, citiem vārdiem, Buratino, tēti Karlo un Karabasi Barabasi, ir ieguvuši papildus zelta gabalu, ko iedēstīt simboliskā kapitāla laukā.

«Oskara» pasniegšanas ceremoniju visā pasaulē vēro aptuveni miljards cilvēku — masu saziņas līdzekļu notikumu popularitātes saraksta galvgalī tas ir līdzvērtīgs princeses Diānas bērēm un pāvesta Jāņa Pāvila II nāvei. Apbalvo leļļu teātra trupu, bet apbalvošanu skatāmies mēs. Raud viņi, katarsi sasniedzam mēs. Spēlē viņi, ticam mēs. Tāpēc arī šis pasaules mēroga notikums, tāpēc šī ažiotāža par filmām, ko pēc pāra gadiem atcerēsies tikai nedaudzi. Šie vērtību piešķīrumi — ne jau filmu dēļ, tās šogad atkal būs jaunas, ar vēl efektīgāku grimu, vēl precīzāku montāžu, vēl skaistāku mūziku un vēl smalkākiem tērpiem. Gala beigās vērtības jau nepiešķiram mēs, vērtības piešķir mums gluži kā zelta dukātu, ko mēs iesējam Muļķu laukā, lai vēlāk padomdevēji mums to varētu nozagt.

Par to tad arī bija stāsts šonakt.

They take you,
And make you,
They look at you in disgusting ways,
You should never trusted Hollywood.

I was standing on the wall,
Feeling ten feet tall,
All you maggots
Smoking fags on Santa Monica Boulevard,
This is my front page,
This is my new age,
All you bitches
Put your hands in the air
And wave them like you just don’t care.

System of a Down — Lost in Hollywood