Es vairs nedzirdu savus soļus. Un, kad es vairs nedzirdu savus soļus, neviens tos nedzird. Neviens mani neredz, neviens mani nemēģina apstādināt.
Tagad es varu dauzīt svešas durvis, varu runāt ar kaut kādiem tur neredzētiem cilvēkiem un iet istabā ar ielas apaviem. Tikai brīžos, kad gadās asāk piesist zoli uz bruģa, pasaulīte saļogās un ieplaisā. Dažkārt arī sabrūk. Un tad jau var skriet un klausīties savu soļu dunā, kad pakaļ dzenas gan svešo durvju īpašnieki, gan neizpratnes pilnie tie tur cilvēki, gan par tīrību istabā atbildīgie. Bet nevajag taču skriet, nomierinies - klusi soļi tevi atkal padarīs nemanāmu. Atkal.
— Janka
Atsauces saite:
Vakar no rīta mana istaba bija auksta. Vējš pūta tieši logā, caur sadēdējušajiem rāmjiem tas, nosaukdams sevi par pārmaiņu vēju, iekļuva iekšā un arvien vairāk mani saldēja.
Pulkstenis bija astoņi, un es dzirdēju, ka ir sācies karš. Kāds izslēdza radio. Sapratu, ka tikko manī ir zudis kaut kas no ticības labajai pasaulei. Vairs nekad nebūs tā, ka bija, nekad vairs tik ļoti neticēšu labām beigām. Tagad es ticēšu tikai beigām.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu karš sākas »
