paslēpes ar sevi

Es vairs nedzirdu savus soļus. Un, kad es vairs nedzirdu savus soļus, neviens tos nedzird. Neviens mani neredz, neviens mani nemēģina apstādināt.

Tagad es varu dauzīt svešas durvis, varu runāt ar kaut kādiem tur neredzētiem cilvēkiem un iet istabā ar ielas apaviem. Tikai brīžos, kad gadās asāk piesist zoli uz bruģa, pasaulīte saļogās un ieplaisā. Dažkārt arī sabrūk. Un tad jau var skriet un klausīties savu soļu dunā, kad pakaļ dzenas gan svešo durvju īpašnieki, gan neizpratnes pilnie tie tur cilvēki, gan par tīrību istabā atbildīgie. Bet nevajag taču skriet, nomierinies - klusi soļi tevi atkal padarīs nemanāmu. Atkal.