Es vairs nedzirdu savus soļus. Un, kad es vairs nedzirdu savus soļus, neviens tos nedzird. Neviens mani neredz, neviens mani nemēģina apstādināt.
Tagad es varu dauzīt svešas durvis, varu runāt ar kaut kādiem tur neredzētiem cilvēkiem un iet istabā ar ielas apaviem. Tikai brīžos, kad gadās asāk piesist zoli uz bruģa, pasaulīte saļogās un ieplaisā. Dažkārt arī sabrūk. Un tad jau var skriet un klausīties savu soļu dunā, kad pakaļ dzenas gan svešo durvju īpašnieki, gan neizpratnes pilnie tie tur cilvēki, gan par tīrību istabā atbildīgie. Bet nevajag taču skriet, nomierinies - klusi soļi tevi atkal padarīs nemanāmu. Atkal.
— Janka
Atsauces saite:
«Jā!» Skaļā balsi teica kāds puisēns, pielicis ausi pie telefona. Pavēros pār plecu, un tur viņš vagona kaktā stāvēja — tāds ap gadiem 12, blondu ērkuli un mazu bizīti labajā pakauša pusē. Brīdi paklausījies un salīzinoši mierīgā tonī pretī pateicis dažus vārdus, puika pēkšņo pacēla balsi: «Eu, kas tev tur blakus ir?!» Pauze. «Es prasu, kas tur blakus ir!» Pauze, pēc kuras puisēns attālināja telefonu no auss un paskatījās tā displejā, kam acīmredzot vajadzēja liecināt, ka saruna ir beigusies — turklāt, bez viņa piekrišanas. «Nositīšu,» puika samērā klusi teica, atrada tālrunī vajadzīgo numuru un ilgi gaidīja, līdz attiecīgā persona pacels klausuli. Nepacēla, un zēns demonstratīvi iebāza tālruni kabatā.
Greizsirdība — tā nav diagnoze. Tā ir pašizpausme.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu youth of the nation 2 »
