tā, kā visiem

Visiem citiem ir, man nav — kā tas var būt? Nevar. Atvāžamais dators, īstas botas, automašīna, draudzene/draugs (tā, pa īstam). Tāpēc man arī būs — viss, kā rāda filmās, tā, kā raksta krāsaino spīdīgo attēlu žurnālos, tā, kā runā vienaudži apkārt.

Var jau, protams, sev iestāstīt, ka tās visas ir iedomas, kārtējā hiperrealitāte, māneklis, kas veido Tavu dzīvi Tavā vietā. Var jau būt, ka tās visas ir tukšas zīmes bez atsauces empīriskas pieredzes laukā un ka to nepieciešamība ir pārspīlēta. Var jau būt.

Bet tomēr — kad Tu sēdi visparastākajā, vecā pelēkā mazā mašīnītē un pie luksofora uzgāzē blakus stāvošam BMW, kad Tu redzi, ka izlīkumot sastrēgumos nav nemaz tik grūti (vismaz savā vērtējumā), kad jaunās kedas patīk un Tu dodies uz tikšanos (vārds «randiņš» skanētu vēl lepnāk) ar viņu — ir tur sava daļa lepnuma. Pašam pret sevi, jo Tu jau pats zini, ka neviens uz Tavām botām neskatās, neviens Tavo mazo, veco pelēko mašīnīti ar Tevi pie stūres smalko auto plūsmā nepamana un nevienu neinteresē, kur Tu doties. Tas ir tikai sev, savam skatienam no iekšpuses ārā.

Ja Tavas materiālās pasaules objekti tā arī paliktu tikai lietas bez piešķirtām imaginārām statusa nozīmēm, tad daudz ko no tā visa nevajadzētu. Bet laimi un pašrealizēšanos jau nodrošina tieši lietām piešķirtās plašākas objekta nozīmes. Un mums vajag nozīmes, nevis lietas. Tāpēc tas lepnums par to, ka nu ir, «kā visiem». Tāpēc arī gribas.