«Ei, Oļeg! Oļeg, sliš’!» uzkliedza kāda Vecenīte priekšā ejošajam Vecītim. «A?» teica Vecītis, kad bija pāris sekundes apdomājis, vai brēciens ir paredzēts viņam. «Oļeg, kāpēc viņa man tramvajā biļeti lika nopirkt? Man taču nevajag!» «Ko tu man prasi, tu taču pati maksāji,» atrauca Vecītis, un slāja vien tālāk. Arī Vecenīte pēc brīža pacēla no zemes savu pauniņu un atsāka ceļu, vēl ilgi kaut ko murminādama par nepareizo atgadījumu tramvajā.
Tas laikam bija neviltots izbrīns par pasauli.
Atsauces saite:
Kas tas ir par laikmetu, kurā mēs dzīvojam? Informācijas laikmets. Visi kakti pilni ar informāciju. No visām malām lien laukā vadi, visas grāmatas kaut ko pauž... Un pa starpām daži cilvēki kaut ko man stāsta. Ko viņi runā? Vai tas ir svarīgi? Kas tur ir: saturs vai attieksme? Man attieksme, viņiem saturs -- un tā mēs pūlamies viens otru sadzirdēt pasaulē, kurā ir tik daudz nevajadzīgas informācijas. Kam tas palīdz? Informācija ir radījusi savu Sistēmu, ko diendienā atražo.
Un, kad es uzzināju, cik grūti cilvēkam bija pateikt man tos vārdus, ko es tanī pat dienā aizmirsu, palika jocīgi. Vārdi bez starpnieka, bez fiksējuma, bet ilgi domāti. Tā ir -- grūti cilvēkam, jocīgi man, bet vadu un grāmatu midzenim nav nekā. Šajā pasaulē svarīgākie esam tikai mēs -- mēs divi.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu telpas aizpildīšana »
