tumšie brieži

Viestura Kairiša Tumšie brieži lika vilties. Tā nu tas ir.

Kad vidējais latviešu skatītājs iet uz latviešu filmu, kas nav ieturēta kumēdijas vai vismaz reālistiskas drāmas garā, pastāv iespēja, ka viņš no zāles izies neapmierināts. Tas ir saprotams, jo viņš ir nācis uz «latviešu filmu», taču latviešu filmas kā žanra definīcija neparedz atkāpi no tautas iemīļotā padomju 60., 70., 80. gadu zelta fonda raksturojuma, proti, filmas vēstījums bija skaidrs, lineārs un reālistisks, tādējādi aizraujot proletāriešu un inteliģences masu sirdis. Tāpēc, kad tautas mīlētais Jānis Streičs uzfilmēja «Vecās pagastmājas mistērijas», ļaudis bija neapmierināti, jo «tur taču neko nevarēja saprast». Cilvēks taču grib stāstu un skaidrību, un interpretācijas ceļā gūstamas emocijas viņš nereti vērtē zemu.

Tāpēc, kad dzirdēju kritiskas attieksmes par «Tumšajiem briežiem», pirmā doma bija tieši tāda — tauta droši vien gaidīja reālisma garā ieturētu darbu ar skaidru, saprotamu sižetisku līniju un, vēlams, laimīgas beigas, un nesagaidījuši viļas. Taču, izejot no kinoteātra, neko daudz cildinošu vārdu nespēju arī es.

Pateikšu jau sākumā — Ingas Ābeles lugu ar tādu pašu nosaukumu, pēc kuras V. Kairišs veidoja filmu, lasījis neesmu, tāpēc pastāv iespēja, ka filmas fināls, kura laikā briežu aizstāvētāja, medību traucētāja, 17 gadus vecā Ria, pate uz savu roku apšauj mīļotos briežus, saprotama lugas kontekstā. Nu jā, un iespējams, ka mākslas darba koncepcija neparedzēja šīs loģikas izpratni.

Taču, lai es stāstu uzskatītu par uzklausīšanas vērtu, tam ir nepieciešams vismaz viens no diviem elementiem - vēstījums un sajūta. Lieliski sajūtas lietot prata Ingmārs Berganis — piemēram, filmā Septītais zīmogs, ja mēģināsi izstāstīt sižetu, tur nebūs ko stāstīt, taču apokalipses gaidu bezcerīgā sajūta, kurā joprojām ir iespējams palikt staltam, uzrunā tik tieši un bez vārdiem.

Kairišam neizdevās radīt sajūtu. Filma bija pārāk ātra sajūtām, neļaujot skatītājam «pamocīties» līdzi galveno varoņu realitātei, kas «pustraka» 17 gadus veca skuķa dēļ var sabrukt kā domino sētiņa. Filmai neizdevās stāstīt stāstu. Mēs varētu likt beigas mierā, taču tās bija vienīgās, kas šim stāstam varētu piešķirt vēstījuma novitāti. Novitāte ir vajadzīga tāpēc, ka stāsts par jūtīgajiem bērniem, kas nevēlas pieļaut vecāku merkantilās intereses, ir jau klasisks. Atcerēsimies Vara Bralsas 1982. gada filmu «Tereona galva», kurā tēvs par dēla dzīvības glābšanu ciemos uz medībām aicina ārstu (kas patiesībā nemaz tik ļoti braukt negribēja), un medībās tiek nošauta pīle, ar kuru dēls sadraudējies. Kairišs šai padomju gadu labās sirds traģēdijai pretim liek resnus vāciešus, kas brauc pašaudīties pie latviešiem un atstāt naudu - kur nu vēl mūsdienīgāk un pragmatiskāk.

Uz filmu aiziet vajag. Latviešu kino dzīvē jaunumi ir tik reti, ka aizaugušo mūsu kultūras lauciņu uzmanīt derētu ikvienam, kas pēc pāra dienām negrasās bēgt uz Īriju. Taču, ieejot teātrī, cerības atstāj ārpusē.

--

Un tomēr zīmīgi, kā laikmets pakļauj (manu? mūsu? jūsu?) vērtību sistēmu. Braslas filmā man bija žēl zēna, kas pārdzīvo medības, savukārt Kairiša stāstā drīzāk domāju, kaut nu medības notiktu un netiktu izputināta saimniecība, kas briežu dārzu uztur.