Nosacītā kultūru konflikta laikā nemaz tik ilgi nebija jāgaida, lai arī pie mums galvu paceltu un vārgā balstiņā iepīkstētos pašmāju islāmticīgie. Par vārgiem pīkstieniem var saukt šur tur Rīgā izlīmētas lapiņas latviešu un krievu valodā, kurās slavēts Allāhs un Muhameds. Apakšā parakstījusies «Rīgas musulmaņu kopiena».
Islāma lapa, kā rādās, ir tikai izstrādes stadijā (un jau krietnu laiku tā), bet, jā, draugs, globalizācijas laikmetā arī šis starpreģionu kultūras invāzijas vilnis mums neies garām. Lai gan paši viņi norāda uz islāma senajām saknēm mūsu zemē (kas ir sākums gandrīz ikvienai stratēģiski domājošas organizācijas komunikācijai, jo saknes pamato tiesības uz eksistenci arī šodienā), tomēr musulmaņu aktivizēšanās pirmām kārtām nozīmē jaunās kultūras laikmeta elpu. Nebija ne interneta resursa, ne izlīmēto paziņojumu pat pirms pāris gadiem, nemaz nerunājot par laikmetu pirms 9/11.
Jā, viņi te ir, viņi ir īsti un cer, ka izdosies nekļūt par upuriem priekšstatiem, kas islāmu vienādo ar terorismu.
— nııtŕø
Raksturvārdi: reliģija
Atsauces saite:
Pirms 20 gadiem krita Berlīnes mūris, un pasākumam par godu ir jaušama pamatīga kavēšanās atmiņās par tiem to brīdi, kad masas pārņēma varu un nokratīja komunistu varu.
Saistībā ar šī apcerēm vērtīgs ir bijušā Polijas arodbiedrības «Solidarność» vadītāja Leha Valensas viedoklis par tā laika notikumiem un to, kāpēc ir arī vilšanās sajūta. Viņš gan mierina, ka par revolūcijas vadoņu atpalikšanu viņu vadīto kustību skrējienā uz izčākstēšanu nav ko skumt. Pienāk laiks, kad vadoņiem vieta ir jādod citiem un pašiem jāsaņem tikai paldies.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Berlīnes mūris. Pēc revolūcijas nenāca tā demokrātija, ko gribējām »
