Ievērojot gan nojaušamus, gan svešai acij skaidri netveramus subordinācijas principus, pa durvīm ienāca galvenais ķīnietis, tērpies tumšā uzvalkā, un viņa sekretārs, jaunais ķīnietis, bēšā uzvalciņā ar mazliet sakumpušu muguriņu.
Kamēr lielais ķīnietis klausās, ko mēs viņiem sakām, bet mazais centīgi visu pieraksta kalendāra veida blociņā, pa retam savā mēlē asistējot savam saimniekam. Es skatos uz viņiem un nevaru novērst acis — tik saskanīga saspēle, tik atstrādātas publiskās attiecības un tik pašsaprotamas robežas.
Tā skatoties, izvērtēju savu līdzšinējo dzīvi. Es arī gribu gūt tāds ķīnietis, kas desmit gadus bez ierunām skraida pakaļ bosam, atver viņam durvis, pasniedz žaketi un uzcītīgi pieraksta dzirdēto turpmākai lietošanai. Es arī gribu šo stabilitāti un apziņu, ka būs prāvs laiciņš jānolauž zemākajos varas līmeņos, lai iemācītos, kas ir padotība un paklausība. Pēc tam var kāpt uz augšu zinot, ka nākamie zemie padotie arī labi sapratīs savu vietu un to, ka ar lēkāšanu un ambīcijām var sasniegt krietni mazāk nekā ar apzinīgu kalpošanu. Bet es nezinu, vai varu ar ielīkušu muguru staigāt pakaļ saimniekam, vienmēr piekrist viņam un rēķināties, ka vienu dienu kāds tāpat bez ierunām piekritīs man.
Man nekā no tā visa nebūs. Šeit viss ir citādi. Vilcieni, kas nepietur stacijās pēc grafikiem, varas struktūras, kuru autoritāti neapšaubīt nozīmē ļaut ņirgāties par sevi un iznīcināt izredzes uz dinamisku attīstību. Ķīnietis zina — ja būs centīgs un paklausīgs, būs arī stabila nākotne un izredzes. Savukārt es zinu — ja būšu centīgs un nepakļaušos, būs vismaz kāda attīstība, ja ne — nekur nebūtu ticis un vairs netikšu. Tā ir starpība.
Atsauces saite:
Klausos Ūdrīša un Kronberga par «jocīgo albumu» pašpasludināto «K. U.» un priecājos par svaigām dvesmām latviešu mūzikā. Tiesa, albums kopumā nemaz nav tik jocīgs, kā to nodēvējuši tirgus, nišas un klausītāju meklētāji, tomēr gaišuma un siltuma diska desmit dziesmās netrūkst.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu smalkās pērlītes »
