par Tibetu

Šodien ir Tibetas diena, jo šodien 14. dalailama Tencins Gjatso svin savu 71. dzimšanas dienu. Lai gan trimdā dzīvojošie tibetieši šo jubileju atzīmē krāšņi, tomēr viņu garīgais līderis savā dzimšanas dienā Dalailama parasti atturas uzstāties plašā sabiedrībā, un arī šo dienu viņš veltīja atpūtai, raksta AFP.

Savukārt Tibetā šī diena pagāja klusi, un izcēlās vienīgi ar pastiprinātu policijas klātbūtni galvaspilsētā Lhasā. Ķīnas okupētajā Tibetā ir aizliegta dalailamas jebkāda veida godināšana. To var skaidrot ar Tibetas trimdas valdības un Ķīnas nespēju vienoties par Tibetas statusu un nākotni. Lai gan dalailama ir piedāvājis vidusceļa politiku, proti, prasību pēc reālas autonomijas visiem vēsturiski tibetiešu apdzīvotajiem rajoniem apmaiņā pret atteikšanos no neatkarības centieniem, tomēr Ķīna joprojām viņu uzskata par draudu valsts teritoriālajai vienotībai.

Mēneša sākumā tika atklāta dzelzceļa līnija, pa kuru no Ķīnas var nokļūt tieši Lhasā. Lai gan ir iespējams, ka dzelzceļa līnija stiprinās ekonomiku, kā arī dos iespēju ļaudīm ērtāk pārvietoties, tomēr tibetieši raizējas par ķīniešu kolonistu pūļiem, apdraudējumu kultūrai, kā arī vides degradāciju derīgo izrakteņu (Tibetā ir atrodama arī urāna rūda) masveidīgas ieguves dēļ. Viens no apdraudējuma piemēriem Potalas pils Lhasā. 13 stāvus augstā pils, kurā atrodami arī iepriekšējo dalailamu pīšļi, būvēta no māla un koka, tā atrodas UNESCO aizsardzībā, un savulaik tur mitinājās dalailama. Ķīnas valdība pieņēmusi lēmumu palielināt vienā pieļaujamo apmeklētāju skaitu no 1500 uz 2300, taču tūristi bieži vien neko nezina par šīs pils vēsturisko un kultūras vērtību.

Kā norāda žurnāls Fortune, šī pasaulē augstākā dzelzceļa būvēšanas ideja radusēs pirms 40 gadiem un pieder Mao Dzedunam. Ķīniešu inženiertehniskas brīnums izmaksājis 40 miljonus dolāru, un vilcienu satiksme ceļu uz Tibetu padarīs lētāku visiem, gan «labajiem», gan «sliktajiem». Ceļš no Pekinas uz Lhasu ilgst 2,5 dienas.

Vides draugi izteikuši bažas, kā būs ar dzelzceļa šķērsošanu Tibetas antilopēm, kā arī par trauslo ekosistēmu (šajā augstajā apvidū izpostīta flora atjaunojas ļoti lēni). Tibetieši uzskata, ka noslēgtība ir palīdzējusi viņiem saglabāt savu unikalitāti, un līdz ar ērto transportu daudz kas tiks zaudēts. Ja Tibeta būtu neatkarīga valsts, mēs to sauktu par bailēm no modernitātes. Okupācijas apstākļos tas drīzāk ir pašsaglabāšanās instinkts bez reālas ietekmes uz situāciju.

Kāpēc par šo rakstām mēs? Tāpēc, ka ne jau vienīgajiem mums ir slikti, savukārt tibetiešiem ir padevušās labas sabiedriskās attiecības, kas liek atbalstu Tibetai uzskatīt par stila jautājumu, tāpat kā sarkanu banālu krekliņu ar Čegevaras attēlu – droša pretošanās (mūs nearestēs kā protestētājus pret dzelzceļu) un kopības sajūta ar uzskatu foruma domubiedriem sniedz patīkamas emocijas.