No citu kļūdām mācīties nav obligāti, jo vairāk tāpēc, ka pārāk daudz kļūdu mēs vienkārši nepamanām, tāpēc arī nespējam mācīties. No savām kļūdām mācīties ir vieglāk, jo paša pieredze parāda, kas ir labi un kas ir slikti. Arī tad ne vienmēr mēs redzam, kas ir grābeklis, uz kā esam uzkāpuši (nerunāsim nemaz par grābekļiem, uz kuriem ir kāpuši vecāki un vecvecāki) un pārējās saistītās personas.
Dažkārt mēs grābekli redzam kaut vai tāpēc, ka vietu, kur tas zālē pamests, parāda citi. Dažkārt redzam arī pašu grābekli, redzam tā līko skabargaino kātu, kas nav derīgs nekam citam, kā vien iebelšanai pa pieri. Taču tā vietā, lai to salabotu vai nolikt malā mēs pie kāta piesienam drānu un marli, lai vieglāks sitiens, -- un tas jau ir domāšanas veids.
Kuram gan patīk, ja viņam norāda uz kļūdām. Bet cik paštaisnam ir jābūt, lai mēģinātu pierādīt, ka norādītā nav kļūda; lai pat nepieļautu domu, ka diskutēt var arī par to. Laikam tomēr Dekartam nebija taisnība, mēģinot ar racionālo prātu visu noskaidrot tik nepārprotami, cik vien iespējams, pie viena apšaubot arī vispārpieņemto un nepierādāmo. Nē, mēs nedomājam, lai nonāktu pie patiesības, mēs domājam, lai domātu, ka izdomātais ir patiesība. Mūsējā, tāpēc universālā, svētā un nelabojamā.
— nııtŕø
Raksturvārdi: psīholoģija, sabiedrība
Atsauces saite:
No paša rīta man garastāvokli jo īpaši uzlaboja 7. tramvaja pensionāru reiss. Nu, tas ir laiks, kad pensionāri ir pamodušies, izstaigājuši Nacionālo centrālo tirgu (tādu tramvaja pieturu vadītājs vienreiz pateica, neko nezinu) un ar veselu kaudzi iepirkumu maisiņu taisās mājup. Es jau tāpat katru rītu ar interesi skatos, kā penšu vecenītes lūko pēc iespējas ātrāk ierausties tramvajā / trolejbusā, un tad ar mednieka cienīgu gaitu metas uz dažām tukšajā sēdvietām, bet šodien es tramvajā sāku pat smaidīt.
Šajā reisā ievēroju divas plus vienu kolorītu personību. Pirmām kārtām redzēju kādu krievu vecenīti, kas varētu būt mīļa vecmāmiņa, jo nemaz neizskatījās pēc klasiskās sakrāsotās un ar zeltu nokarinājušās, un es visu ceļu uz viņu skatījos. Viņa laiku pa laikam paskatījās arī uz mani, un tajās reizēs es no viņas skatiena nopratu, ka mana vecmāmiņa viņa noteikti negribētu būt. Otra plus trešā personība bija cita vecenīte, kas, tramvajam strauji bremzējot, uzkrita virsū īgnam vecītim, kas nekādi negribēja pieņemt vecenītes neskaitāmi daudzreizīgo atvainošanos, līdz beidzot vecenīte aizgāja uz vagona otru galu, kur var labāk turēties un nekrist virsū īgniem vecīšiem.
Centrāltirgus -- vēlīna rīta skaistums.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu tirgus pietura »
