mīlestība un reliģija

Reliģija Tev liek iemīlēt Dievu un iemīlēt viņa pravieti. Mācies no Jēzus, mācies no Muhameda. Viņi ir bijuši un ir labi un, ja mēs sekotu viņu piemēram, arī pasaule būtu krietni labāka. Reliģija Tev saka: Dievs ir mīlestība, tāpēc mīli.

Arī populārā kultūra ir reliģija. Tev nav jāmīl Jēzus, Tu vari mīlēt Kirstenu Danstu, Edvardu Nortonu un Frensisu Fordu Kopolu. Tu vari sekot viņiem, viņu smaidam, darbiem, domām un izpausmēm. Viņu izpausmes publiskajā telpā būtu svētie raksti/skati/darbi. Līdzīgi kā nepareizi sapratušiem pareizticīgajiem vai katoļiem patriarhs vai pāvests kļūst par elku, dievību, kas kā reāla būtne aizvieto īsto Dievu, arī populārās kultūras tēlus var pielūgt, lai nebūtu jāpielūdz ideja, būtība un tas, kam, līdzīgi kā Dievam, nav vārda.

Ja Tu mīli Jēzu, Tu skaities reliģiozs. Ja tu mīli Pamelu Andersoni, Tu skaities... slims? Iemesls? Tas tāpēc, ka reliģijai pieder monopoltiesības uz mīlestību kā pielūgsmi, kas rodas nevis no empīriskas pieredzes un atgriezeniskās saites, bet gan no sava prāta un jūtu virzīšanas noteiktā virzienā. Vai tiešām visu izsaka mērķtiecība/tās trūkums?