hokejs un iedomātie sasniegumi

Hokejs šajās dienās ir kļuvis par ikdienas sarunu sastāvdaļu. Latvijas komandas spēļu grafika un rezultātu nezināšana izraisa izbrīnītu skatienu, kas tiek raidīts nezinošā cilvēka virzienā. Toties pie mums, mosties klubā, ir otrādi -- blenžam uz līdzjutēju pulku, kas, seno skandināvu un citās pintiķu maskās saģērbušies un hokeja līdzjutēja citu izdarību līdzjutēju kodeksu pieņēmuši, piesaka savas monopoltiesības uz publisko telpu.

Ir divi veidi, kā priecāties par sasniegumiem -- vai nu pašam kaut ko izdarīt un skaidri spēt nodalīt sava darba augļus un savas uzvaras no apstākļiem, vai arī tikai just līdzi kādam procesam un arī tā rezultātu norakstīt uz savu klātbūtni, kam gan ir tikai pastarpināta ietekme uz rezultātu. Viens variants ir ņemt rokās hokeja nūju un sist pretiniekam pa zobiem, otrs -- tribīnēs klaigāt «sarauj, sarauj!» Viens variants ir darīt, otrs -- domāt, ka dara, bet īstenībā nekulturāli izklaidēties, mēģinot attaisnot vēlmi pēc alkohola, kliegšanas, sabiedriskās kārtības traucēšanas un pierakstot svešus panākumus savai bezmērķīgajai darbībai

Ak, vai tad mēs ko sakām, labāk lai bāleliņi izklaigājas in da Arena Riga un izlādē savu negatīvo enerģiju, nekā iet pa naktīm ubagus sist. Jautājums ir par ko citu -- hokejs mums, šķiet, ir vienīgais stiprais nacionālās vienotības elements. Ir uzvaras hokejā, ir vienotība -- ļaudis uz ielām apkampjas, priecājas, gavilē, jei, mēs esam Latvija. Nav uzvaru vai nav hokeja, nav nekā. Lūk, kur ir problēma -- paļaušanās uz apstākļiem un ilūziju raisīšana, tādējādi attaisnojot savu pasivitāti (kas ir piesegta ar «Latvijas slaveno hokeja fanu» aktivitāti).