reality check

Mūsdienu pasaulē informācijas atlases kritērijs «realitāte» kļūst aizvien mazāk svarīgs. Ziņas? Varbūt, ja par ziņām dēvējam to, kas notiek. Taču mēs tikpat daudz, ja ne vēl vairāk izvēlamies to, kas varētu notikt, to, kas nenotika un to, kas notikt nevar. Tādos apstākļos nemaz nav tik sarežģīti izveidot pašiem savas realitātes, kur notiekošais ir tikpat svarīgs, ja ne vēl svarīgāks kā objektīvā pasaule ar saviem kariem, slimībām, badu, laimītēm un opija laukiem.

Televīzija Tev ik vakarus piedāvā «ziņas», «sporta ziņas» un «laika ziņas». Trīs bloki, kas pārstāv trīs sfēras – to, kas notika tur, ārā, to, ko kas notika iekšā, jo mēs to tā sarīkojām, un to, kas varētu notikt. Būtībā ar realitāti attiecības ir pastarpinātas visiem trīs ziņu blokiem, tāpēc sacīt, kas no tām ir «īstākas», būs pagrūti.

Ja runājam par sportu, dažkārt šķiet, ka šīs tematikas loģikai varētu pakļaut arī visus pārējos notikumus. Politiskie pseidonotikumi savā būtībā ir tikpat mākslīgi kā Aizkrāciešu un Taškentas izlases naida turnīrs «Worm 3D» (līdz pirmajām asinīm). Tāpēc nav iemesla uz sportu skatīties kā uz otršķirīgu realitāti, lai gan tā būtībā atrodas uz sliekšņa starp fikciju un īstenību: no vienas puses, notikumu veido tas, ka ļaudis spēlē un rezultāts ir svarīgs, tas daudz ko izšķir, bet, no otras puses – puikas taču tikai spēlē(jas), kas tur liels? Spēles teorijas mums atbild: visi spēlē, visos līmeņos, tikai sporta ziņas to slēpj mazāk.

Vienīgā problēma ir dažādu spēļu neproporcionālais balansējums masu saziņas līdzekļu saturā. Kāpēc basketbols ir svarīgāks par datorspēļu rezultātu statistiku interneta klubos? Kāpēc «Santabarbaras» pēdējo dienu satraucošie notikumi neieņem pienācīgu vietu avīžu pirmajās lappusēs? Tāpēc, ka masu saziņas līdzekļi vienādo auditorijas, un Tu klausīsi ziņu redaktoru viedoklim par to, kas ir svarīgākais. Taču ar laiku viss mainīsies, un, jo ātrāk mēs aizmirsīsim vārdu «realitāte», jo labāk.