Kas digitālajā laikmetā ir īsts? Tas, ko Tu vari aptaustīt, vai arī tas, ko Tu vari ērti pavairot, pārsūtīt, pārveidot? Īsts ir tas, kas atbilst mūsu priekšstatiem par lietas, parādības atbilstību kontekstam, taču, tā kā tīkla pasaule mūsu ikdienas kontekstus maina strauji, drīz būs arī jāpārvērtē atbilde uz jautājumu — kas ir īsts un kas tikai simulācija.
Studiju darbus, referātus, ziņojumus un citus dokumentus mēs daudzos gadījumos rakstām ar datoru, un aizvien populārāka to nodošanas, nosūtīšanas, realizācijas forma kļūst nevis izdrukāt un iedot rokās, bet saglabāt un nosūtīt pa e-pastu vai vienkārši pa lokālo tīklu paredzētajam lietotājam un adresātam. Dokuments, ko bez atkārtotas pārrakstīšanas vai citādas iedabūšanas datorā nav iespējams rediģēt, pārsūtīt tālāk vai saglabāt diskā, zaudē vērtību. Lielos dokumentu arhīvus nomaina diski, kartīšu katalogus un veselas bibliotēkas — interneta datu bāzes.
Skrienam cauri, kopējam, pārskatām, rediģējam, mācāmies lasīt datorā, izskaužot nepieciešamību turēt rokās papīra gabalu un ar pirkstu vilkt līdzi teikumam. Citos gadījumos atsakāmies no mūzikas un filmu un disku kolekcijas vai ģimenes albumiem citos vākos, priekšroku dodot audiovizuālā materiāla saglabāšanai datorā — un, ja diskos, tad arī kompresētā formātā, lai ietaupās vieta. DivX, Xvid, jpg, gif, mp3, flac, ogg — Tu taču zini.
Un dažkārt, kad Tu paņem rokās izdrukātu fotogrāfiju, vai atsūtītu dokumentu, Tu iedomājies, ka tās taču ir šīs lietas cikla beigas. Ar šo kaut ko tālāk iesākt ir grūti, te viss jau ir pateikts, te stāsts beidzas un agrāk vai vēlāk izzudīs. Savukārt digitālais formāts nodrošina sarunas vai stāsta bezgalīga turpinājuma iespējas, gluži kā tautasdziesmu to katrs var locīt pēc savas gaumes un nosūtīt tālāk.
Īsts ir tikai tas, ko mēs varam pārbaudīt ar savu pieredzi. Pateicoties tam, ka masu saziņas līdzekļi paplašina mūsu redzesloku ar pastarpinātu informāciju, mums īsts ir arī Kolizejs, Tadžmahals, Stonhendža un Džomolungma, lai gan, iespējams, nekad tur neesam bijuši un neesam to visu aptaustījuši. Īsti varbūt nav spoki, jo tos televīzija nevar parādīt tad, kad to vēlas televīzija — televīzija tos var parādīt tikai tad, kad to vēlas spoki. Savukārt cipariņi — tie gan ir īsti. Lai arī neredzami, nesataustāmi, tie ir mūsu jaunais Matriksa kods, caur kuru veramies uz savu «brave new world».
— nııtŕø
Raksturvārdi: jaunie_mediji, simulakri, tehnika
Atsauces saite:
Filma Aplis 2 atgādināja iemeslus, kuru dēļ tika dibinātas psihiatriskās dziednīcas, proti, lai aizbāztu muti zinātājiem un citādajiem.
Kā savā grāmatā «Madness and Civilization» norāda Mišels Fuko, pirmā psihiatriskā slimnīca tika izveidota 1656. gadā Parīzē. Līdz tam laikam sabiedrībā nebija attieksmes, ka trakums ir kaut kas ļauns, drīzāk valdīja uzskats, ka ar neprātīgā muti runā Dievs un ka trakais ir izredzētais, svētlaimīgais, kas spēj teikt patiesību. 18. gs jau bija gana plaši pazīstamas patversmes trakajiem, jo kapitālisma attīstība lika šos cilvēkus izolēt no sabiedrības. Kapitālismā ļaudīm ir jāstrādā, tātad nespēja strādāt ir neveselīga. Šai tendencei attīstoties tālāk, mēs varam iezīmēt psihiskās dziednīcas lomu «nepareizo» viedokļu apklusināšanā, kas gana labi bija novērojama arī Padomju Savienībā un citās zemēs ar totalitāru iekārtu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu Enter the Ring »
