morālā situācija

Vakars, Rīgas autoosta. Pie iekāpšanas vietas piebrauc viens no pēdējiem autobusiem, un pasažieri nervozi sažņaudz saujā biļetes, lai nenokavētu savu iekšā saukšanu, savu reisu, savu laimi, savu dzīvi. Turpat blakus grīļojas kāds vecītis, tāpat biļeti saujā sažņaudzis, taču ar miglainu skatienu un bezpajumtnieka ārieni.

Vecītis grib kāpt iekšā, bet visi viņam iet garām — gan tie, kas ar biļetēm, gan tie, kas vēl tikai pirks. Kad vecītis ar savu netīro piedurkni grib pieķerties kaut kam, lai tiktu iekšā, viņš tiek atgrūsts, kad viņš šļupstot rāda biļeti un saka — «Man... uz... Vangažiem...», viņam kāds uzbrēc, viņu nelaiž.

Es zinu, kāpēc nelaiž. Līdzīgi kā Aukstajos laikos, kad bezpajumtnieki it kā drīkstēja pa nakti palikt autoostā, taču viņu dzīvesveids, dzīvesstils un dzīves standarti autoostas apmeklētājiem radīja attiecīgas neērtības, nicīgais skatiens, kas vērsts pret bezpajumtniekiem, neizzuda un iespēja nenosalt palika tikai formāla piedāvājuma līmenī.

Arī tovakar vecītis visiem pilnajā autobusā būtu radījis tikai neērtības. Nav zināms, ka viņš mācēs un spēs labi uzvesties, taču ir zināms, ka ar savu netīro apģērbu un smalkajām aprindām netīkamo ārieni viņš komforta līmeni degradēs visā transporta līdzekļa salonā. Tieši tāpēc mēs visi viņu atgrūdām, un šoferis vecīša priekšā aizvēra durvis.

Bezpajumtniekam kaut kur strīdēties, kaut ko pierādīt nebūs lielu izredžu. Piedzēries, netīrs un vispār, marginālā statusa dēļ par pilnu neņemams. Bet tomēr man prātā paliek jautājums -- kas ir labi un kā ir labi? Utilitāristi teiktu — labāk, lai pēc iespējas lielākai cilvēku daļai ir labi, un tovakar mēs kolektīvi rīkojāmies kā utilitāristi. Tomēr, ja tā tam ir jābūt, un ja tā ir norma, tomēr kaut kā jocīgi, tomēr šķiet, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Nezinu vien, kas tieši.