Dzīve tīklā ir viegla. Ja nenogurtu acis, neprotestētu pirksti un mugura, proti, ja fizioloģiju mēs spētu atstāt tur, kur tai jābūt, proti, otrpus neīstās datorrealitātes, daudzi pārceltos nevis uz Īriju, bet gan kibertelpu.
Pēc labākās sirdsapziņas kārtējo reizi neatkārtosim nodrāztās frāzes par to, kāpēc ļaudis ar sarkanām acīm spēj diennaktīm ilgi dzenāt spēles; ko mēs meklējam un ko atrodam citādās, iespējams, atvieglotās komunikācijas telpā kur tik daudz mums dabisko reakciju ne tikai nav redzamas, bet kļuvušas liekas — smaidus neredzam, bet zīmējam ar kolu un iekavu, nepieskaramies, bet sakām, ka pieskaramies. Labi tā? Dažiem pietiek.
Komforta aspekts, uz ko vēlamies Tev norādīt šovakar, mans draugs, ir šāds: internets Tevi nenoslogo, ja Tu to nevēlies (šeit runa, protams, ir tikai par brīvā laika pavadīšanu neatkarīgi no kapitālista pātagas un skaitītāja griešanās). Ja Tev šī lapa ir par sarežģītu, ir taču simtiem vienkāršu. Ja piedāvājums pārāk triviāls, ej uz nopietnām lapām, lasi par Eiropas Savienību, globalizāciju, programmēšanu un amēbu vairošanos. Internets Tevi neierobežo, bet — svarīgi piebilst — arī nemudina. Ja Tev brīvajā laikā nebūs laika izlasīt jaunāko Time numuru, nu un tad? Tev toties būs laiks izlasīt Sviesta cibas draugu lentu, šodienas anekdotus, salamāties ar visiem Delfu komentāros, izložņāt vēl vienu puspazīstamo seju raundu «draugos.lv», noskatīties sava iemīļotā bērnu pornogrāfijas seriāla kārtējo sēriju un uzhakot savas darbavietas/skolas/bērnudārza serveri.
Pārceļoties uz dzīvi internetā, mēs atgūstam daļu savas brīvības, ko mums liegusi iesaiste kapitālistiskajās sistēmās. Tā kā strādājot mēs pēc būtības neesam ne sava darba augļu, ne ražošanas līdzekļu īpašnieki (paldies, tēvoci Marks), radušos atsvešinātību var kliedēt vai nu entiziasms un radoša pieeja darbam, vai daļēja darba augļu iegūšana, vai arī atsvešinātības kompensācija. Un tā — viens internets visiem, visi interneti vienam, un šeit mēs esam tādi, kādus mākam sevi padarīt. Mēs atgūstam brīvību, ko «reālajā» dzīvē esam atdevuši, pretim saņemot pasaulīgos labumus.
— nııtŕø
Raksturvārdi: jaunie_mediji, sabiedrība
Atsauces saite:
Es viņu redzu katru vakaru. Kad precīzi notiektā laikā iekāpju tramvajā, viņš jau tur sēž. Vienmēr vienā un tajā pašā vietā, vienās un tais pašās drānās, ar to pašu tīkliņu drebošajās rokās un to pašu tukšo skatienu.
Nezinu, kurā pieturā viņš izkāpj. Vienā mirklī viņš pazudis, tā vienkārši pazudis. Taču zinu, ka nākamajā vakarā viss sāksies atkal. Pasaulē vēl ir kaut kas paredzams.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu vecais »
