loto

Bērnībā, kad viņam nebija naudas, viņš vēlējās spēlēt loto, minēt laimīgos skaitļus, skrāpēt nost maģiskos aizklātos lauciņus, vilkt lozes un par to dabūt daudz visādu labumu. Spēlēt un uzvarēt sanāca pavisam maz, gan tāpēc, ka negribējās iztērēt visu naudu, gan tāpēc, ka visu laimēto atkal sanāca ieguldīt spēlē, lai sagaidītu īsto rezultātu. Toreiz viņš domāja — izaugšu liels, būs man nauda, tad gan spēlēšu, ik dienas pirkšu loterijas biļetes un kādu dienu dabūšu piesolītos tūkstošus un būšu laimīgs.

Pagāja gadi un viņš sāka pelnīt. Pelnīja pietiekami, lai uzturētu sevi un vēl dažus slīmestus un diedelniekus, un tad kādu dienu viņš iedomājās par loto. «Skumji, ka tagad vairs spēlēt negribas, jo visu, ko varētu laimēt, varu arī nopelnīt,» viņš man vakarnakt stāstīja.

Tāds ir Emīla nedarbu sindroms — kad nav naudas, cukurūdeni dzert nevar, kad ir nauda — nedrīkst. Un grūti pateikt, kas labāks — bankrotēt bērnībā vai arī nejust prieku pieaugušam.