No paša rīta man garastāvokli jo īpaši uzlaboja 7. tramvaja pensionāru reiss. Nu, tas ir laiks, kad pensionāri ir pamodušies, izstaigājuši Nacionālo centrālo tirgu (tādu tramvaja pieturu vadītājs vienreiz pateica, neko nezinu) un ar veselu kaudzi iepirkumu maisiņu taisās mājup. Es jau tāpat katru rītu ar interesi skatos, kā penšu vecenītes lūko pēc iespējas ātrāk ierausties tramvajā / trolejbusā, un tad ar mednieka cienīgu gaitu metas uz dažām tukšajā sēdvietām, bet šodien es tramvajā sāku pat smaidīt.
Šajā reisā ievēroju divas plus vienu kolorītu personību. Pirmām kārtām redzēju kādu krievu vecenīti, kas varētu būt mīļa vecmāmiņa, jo nemaz neizskatījās pēc klasiskās sakrāsotās un ar zeltu nokarinājušās, un es visu ceļu uz viņu skatījos. Viņa laiku pa laikam paskatījās arī uz mani, un tajās reizēs es no viņas skatiena nopratu, ka mana vecmāmiņa viņa noteikti negribētu būt. Otra plus trešā personība bija cita vecenīte, kas, tramvajam strauji bremzējot, uzkrita virsū īgnam vecītim, kas nekādi negribēja pieņemt vecenītes neskaitāmi daudzreizīgo atvainošanos, līdz beidzot vecenīte aizgāja uz vagona otru galu, kur var labāk turēties un nekrist virsū īgniem vecīšiem.
Centrāltirgus -- vēlīna rīta skaistums.
— Janka
Raksturvārdi: tramvajs
Atsauces saite:
Lai kā arī nebūtu patiesībā, šodien pasaule ir sakārtota sistēma ar dažām nepilnībām, ko ar dažādiem mazliet elitāriem līdzekļiem tomēr ir cerības novērst. Haosa nav, ceļš ir viens, pasaulīte ir liela un maza reizē. Gluži kā Letonikas lasītavas tumšajās telpās, kur katrs sēž pie sava mazā galdiņa ar mazo lampiņu, iegrimis savā mazajā informācijas un pētniecības lauciņā. Un ir labi, ja mazās pasaulītes saskaras un pārklājas kaut ar noklīdušu elektriskās gaismas staru, ja ne ar skatienu, smaidu un pieskārienu.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu sistēma »
