No paša rīta man garastāvokli jo īpaši uzlaboja 7. tramvaja pensionāru reiss. Nu, tas ir laiks, kad pensionāri ir pamodušies, izstaigājuši Nacionālo centrālo tirgu (tādu tramvaja pieturu vadītājs vienreiz pateica, neko nezinu) un ar veselu kaudzi iepirkumu maisiņu taisās mājup. Es jau tāpat katru rītu ar interesi skatos, kā penšu vecenītes lūko pēc iespējas ātrāk ierausties tramvajā / trolejbusā, un tad ar mednieka cienīgu gaitu metas uz dažām tukšajā sēdvietām, bet šodien es tramvajā sāku pat smaidīt.
Šajā reisā ievēroju divas plus vienu kolorītu personību. Pirmām kārtām redzēju kādu krievu vecenīti, kas varētu būt mīļa vecmāmiņa, jo nemaz neizskatījās pēc klasiskās sakrāsotās un ar zeltu nokarinājušās, un es visu ceļu uz viņu skatījos. Viņa laiku pa laikam paskatījās arī uz mani, un tajās reizēs es no viņas skatiena nopratu, ka mana vecmāmiņa viņa noteikti negribētu būt. Otra plus trešā personība bija cita vecenīte, kas, tramvajam strauji bremzējot, uzkrita virsū īgnam vecītim, kas nekādi negribēja pieņemt vecenītes neskaitāmi daudzreizīgo atvainošanos, līdz beidzot vecenīte aizgāja uz vagona otru galu, kur var labāk turēties un nekrist virsū īgniem vecīšiem.
Centrāltirgus -- vēlīna rīta skaistums.
— Janka
Raksturvārdi: tramvajs
Atsauces saite:
Pilsētiņas galvenajā laukumā pa nakti bija parādījusies noslēpumains ar drānu apklāts objekts. Objekts zem drānas bija visnotaļ robains un stūrains, turklāt vēl manāmi nemierīgs. Te saliecās uz sāniem, te tāds kā izaugums, kas, iespējams, bija apsegta roka, pret debesīm pastiepās, te, iespējams, otra roka parādīja ne pārāk pieklājīgu žestu. Droši zināt to nevarēja, jo drāna traucēja saskatīt, un pie objekta stāvēja drūms policists, kas pārlieku ieinteresētos ritmiski sita ar steku.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu laimes spēle ar apklāto objektu »
