pāris vārdu par pornogrāfiju. 2. daļa

Pornogrāfija ir komunikācijas forma, ar kuru mūs var efektīvi uzrunāt un uz ko mēs vairāk vai mazāk naski atsaucamies. No paaudzes paaudzē pret seksuāli eksplicīta satura informācijas apmaiņu, arī iekļaujot to pašreprezentācijā, mēs izturamies jo iecietīgāk. Tas ir gan tāpēc, ka mums tā patīk, gan tāpēc, ka nav daudz tādu, kam tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.

Nerunāsim par to, ka, ražojot modīgās drānas, ir nepieciešams patērēt mazāk vadmalas — drīzāk uzsverams, ka pornogrāfija nozīmē Lielo Naudu. Pagājušajā nedēļā Lasvegasā notika 23. ikgadējais pornogrāfijas Oskaru izsniegšanas pasākums, un, kā visai, em..., interesantajā ar šo notikumu saistītajā ziņā pēcāk rakstīja «Reuters», ASV pornoindustrija pelna vairāk nekā Holivudas grāvējfilmas — pēc oficiālajiem datiem, «pieaugušo izklaides bizness», kura liela daļa bāzējas un filmē(jas) Kalifornijā, Sanfernando ielejā, pērn nopelnījuse 12,6 miljardus dolāru, turpretim Holivuda - «tikai» 8,9 miljardus.

Masu kultūra cilvēkiem piedāvā lērumu identitāšu, no kurām izvēlēties, tādējādi atvieglojot socializēšanās un domubiedru grupu veidošanas procesus. Tu to izvēlies, tiesa, bieži vien mēs izvēlamies no tā, ko redzam virspusē un to, kas pirmais iekrīt acīs. Savukārt ieinteresētā ražošanas joma Tev piedāvā masu saziņas līdzekļu produkciju (runa nav tikai par «Cosmopolitan», «Lilit» un «FHM», bet normu un robežu iezīmēšanu mūsu kopējā publiskajā sfērā, ja vien tāda pastāv). Tu apzināti vai neapzināti pārņem uzvedības stilus, kādā veidā, šķiet, gūt patiku un uzzinātu, kā realizēt savas intereses sabiedrībā. Savukārt sabiedrības intereses nosaka arī atkailināšanās pakāpe — galu galā, jo vairāk redzam un dabūjam, jo vairāk gribas.

Un tāpēc nav jābrīnās par šīs tēmas pirmajā daļā piesauktajiem Tima Oksera novērojumiem, ka mēs sākam atdarināt pornogrāfiju reālajā dzīvē. Mēs sākam pieņemt, ka šis simulakrs ir īsts, mēs no tā mācāmies un ietekmējamies, tādējādi vairāk nekā jebkad agrāk kļūstot personīgi iesaistīti pornoindustrijā.