Tikko satiku Patieso. Patiesais ar savu skumjo skatienu no mugurpuses man uzsita uz pleca un teica: «Sveiks, vecais, kur tu tā steidzies?» Brīdī, kad apjautu, ka man kāds sit pa plecu un ir acīmredzami noraizējies par manu bezjēdzīgo un nepiedodamo steigšanos, Patiesais jau stāvēja man priekšā un sniedza roku. Taču pēc mirkļa viņš jau bija iejucis pūlī un aizskrējis savās Patiesajās gaitās.
Patiesais tukšiem vārdiem nemētājas. Viņš dažkārt ātri vien pamet savas nodarbes, lai pievērstos citām, kas sirdij tuvākas. Tāpēc es Patieso cienu -- ne daudzi no mums ies tur, kur paši vēlēsies un kur sirds sauc, tā vietā, lai a) ciestu mokas un darītu to, ko patiesībā var nedarīt, un tas viss tikai tāpēc, ka esi saistījies ar kādu cilvēku grupu vai b) vispār nedarītu neko pieminēšanas vērtu. Protams, kļūstot par Patieso, pārcensties arī nevajag. Iztiksim bez pārmērībām.
— Janka
Atsauces saite:
«Jā!» Skaļā balsi teica kāds puisēns, pielicis ausi pie telefona. Pavēros pār plecu, un tur viņš vagona kaktā stāvēja — tāds ap gadiem 12, blondu ērkuli un mazu bizīti labajā pakauša pusē. Brīdi paklausījies un salīzinoši mierīgā tonī pretī pateicis dažus vārdus, puika pēkšņo pacēla balsi: «Eu, kas tev tur blakus ir?!» Pauze. «Es prasu, kas tur blakus ir!» Pauze, pēc kuras puisēns attālināja telefonu no auss un paskatījās tā displejā, kam acīmredzot vajadzēja liecināt, ka saruna ir beigusies — turklāt, bez viņa piekrišanas. «Nositīšu,» puika samērā klusi teica, atrada tālrunī vajadzīgo numuru un ilgi gaidīja, līdz attiecīgā persona pacels klausuli. Nepacēla, un zēns demonstratīvi iebāza tālruni kabatā.
Greizsirdība — tā nav diagnoze. Tā ir pašizpausme.
Lasīt tālāk nejauši izvēlēto ierakstu youth of the nation 2 »
