par diskusijām. 2. daļa

To, kāpēc diskusija vismaz pie mums ļoti reti kad ir produktīva, nosaka apstāklis, ka argumentācija viedokļa aizstāvībai ir vajadzīga nevis sevis, bet citu pārliecināšanai. Mēs pie savām pārliecībām visbiežāk turamies emocionālas, nevis racionālas pārliecības dēļ, un argumenti, kuras metam oponentam spieķos un lejam acīs, ir tikai viņa apklusināšanai, tie ir tikai mehānisms, lai piespiestu oponentu pieņemt mūsu viedokli, taču ļoti reti ir pakļauti mūsu pašu kritiskai izvērtēšanai, pirms situācija vai «dzīve» nav pierādījusi to kļūdainumu.

Lai gan diskusijai vajadzētu būt jaunu, labāku uzskatu sintezēšanai no jau esošajiem, šo procesu bremzē tas, ka neprasmīgas komunikācijas dēļ mēs mēģinām nevis sakaut otra cilvēka viedokli, bet gan viņu pašu. Turklāt, cilvēka viedoklis veido daļu no viņa identitātes -- tas, ko viņš domā, ir tas, kas viņš ir. Līdz ar to viedokļa iznīcināšana nozīmē arī cilvēka iznīcināšanu. To mēs negribam pieņemt, tāpēc aizstāvam savu viedokli un, kad loģiskā kārtā nesanāk pierādīt pretiniekam, ka viņš domā «nepareizi», neatliek nekas cits, kā vien nosaukt viņu par idiņu un dot pa muti.

Karls Popers piedāvā labāku pieeju -- viņaprāt pētniekam nevajag aizstāvēt savu ideju, bet gan pašam mēģināt to apgāzt, jo, «ja neesmu pietiekami kritisks pret savu teoriju, ir simtiem cilvēku, kas ir ļoti kritiski pret manu teoriju» (Karls Popers. Nākotne ir atvērta. R.: Zvaigzne ABC. 44.lpp). Tiklīdz kā mēs būsim gatavi nogalināt to, ko paši esam radījuši, spēsim atbrīvoties no krietnas devas dogmatisma un paša ideju absolutizēšanas.